Kā top teksts?�Dzejnieku un rakstnieku radošais process�

Piejūras pilsētu literārā akadēmija

2016. gada 16. septembris

Linda Zulmane

LiepU HMZF

​

• Personības profesionalitāte un amatierisms

“Dzejošana jaunībā ir pašsaprotama. Kā masaliņas, kā cūciņas. Slimojot vēlāk, diemžēl paredzamas jau smagākas formas un komplikācijas.”(Laima Muktupāvela Totēmi/Zaļā Vārna)

​

​

​

• “Kā viņi, tie dzejnieki, to zina? Kā viņi var pateikt tik precīzi par to, kas cilvēku nogalina, notur uz robežas starp mūžīgu samsāru un nebūtību un ...”
• “Viņš pat pulsēja no dzejas. Pats bija avots, upe, jūra. Debesis un kloāka vienlaikus. Tik bezgalīgi plašs un neizsmeļams. “
• “..viņam atlika paspert tikai soli, un viņš jau atradās kā uz milzu putna spārniem. Uzlidoja augstu virs laicīgā, pavēra durvis uz radīšanas akaci un grima dievišķās atklāsmēs, dzejas rindas noķerot kā ķirzakas aiz astes. (..) Atrasties šajā radīšanas acī kā milzu ekskavatora kausā un justies apskaidrotam! Viņš ieraudzīja radošo pirmsākumu un uzvarošās beigas.” /L. Muktupāvela/

Radošais process�

• Radošo stāvokļu pamatīpašības
• Pašrealizācija
• Pašaktualizācija
• Pašizpausme

​

Heiristisko apziņas stāvokļu veidi:

• 1) atklāsme/insaits, pēkšņa lauka saslēgšanās, озарение (kā acumirklīga būtības uztveršana, problēmsituācijas atrisināšana),
• 2)plūsma kā procesuāls radošas iedvesmas pārdzīvojums.

​

Radošais process

• Apzināts

​

• Neapzināts

​

​

Plūsmas teorija (flow)

• M. Čiksentmihaji, Čikāgas universitātes profesors

​

• Autotēliska pieredze – pārdzīvojumu kopums, ko cilvēks piedzīvo un kas vienlaicīgi motivē tā darbību, nepārtraukti veicinot subjekta vēlmi pārdzīvojumu atjaunot un turpināt neatkarīgi no ārējiem pastiprinātājiem.
• Darbības subjekta saplūšana ar veicamo darbību
• Transcendentālo pārdzīvojumu pieredze,
• Baudas gūšanas darbības procesā

​

Plūsmu pavada:

• Radošā ekstāze, kas saistīta ar spēcīgu uzbudinājumu, bieži ar nevaldāmu enerģiju un sajūsmu, nevadāmību, varenām emocijām, kas robežojas ar ārprātu un sociālu neadekvātumu (reliģiskās ekstāzes analogs)
• Instāze – vairāk disciplinētu, sistemātisku stāvokli, tādēļ tas saglabājas apziņas iekšējā laukā, dziļa meditācija uz patiesību, kluss aizkustinājums, sajūsma, priecīgums un apcere

​

​

“Radīšanas akts vienmēr ir ekstāze. Vissvarīgākās domas man ienāk prātā kā zibens uzliesmojums, kā iekšējas gaismas stari. Kad sāku rakstīt, dažkārt izjūtu tik lielu pacilātību, ka apreibst galva. Manas domas šķetinās tādā straujumā, ka ar pūlēm pagūstu pierakstīt.” /Nikolajs Berdjajevs/

​

​

“Ir arī kā ekstāze. Tad ir mazliet citādi, ir skaidrāka sajūta, tieši ko gribas teikt. Tad biežāk nav vēl ne vārdu, ne frāžu, bet ir ziņa (mesidžs). Un tu apsēdies un raksti. Parasti no vietas gatavu dzejoli. Ir sajūta, ka rakstīji 10 minūtes, bet pagājusi kāda stunda vai pusotra. Tā ir tāda kā transa sajūta. Absolūta atslēgšanās no realitātes, tāda kā transa sajūta. Esmu tikai radāmajā tekstā, ārpusē manis nav.”

Ego transcendence

​

​

Personība kļūst par darbojošās sistēmas daļu

• Veidojas visu apziņas valodu (sajūtu, emociju, tēlu, simbolu, zīmju) integrācija un juteklisks realitātes atspoguļojums personības domāšanā
• Jaunrades aktā cilvēks darbojas kā savas būtības spēku avots (visa organisma koncentrēšanās kopumā)
• Jaunrade dod iespēju izpaust cilvēka vitalitātes, enerģijas, dzīvības spēku resursu (ilgāks laiks bez miega, ēdiena, atpūtas)

​

Laika transcendence

​

• Laika uztveres deformācija - cilvēks zaudē laika izjūtu, intervāli tiek saīsināti (stunda kā dažas minūtes, diena kā stunda), laika uztvere pilnībā izzūd – personība atklāj, ka ir citā laika sprīdī – “izrādās jau ir rīts”.
• Cilvēks aizmirst ierasti elpot, pāriet uz bioloģisko elpošanu, mainās ēšanas režīms, gavēšana, mainās izvadfunkciju ritms.

​

​

• Laika intervālu ilguma uztveres deformācija ir atkarīga no “pārņemtības” ar darbību
• Jaunrades aktā nivelējas robeža starp objektu un subjektu. Radīšanas notiek “šeit un tagad”, klātesamībā, personībai izšķīstot procesā
• Jaunrades procesā notiek “izkrišana” no lineārā laika kontinuma: no ierastā “pagātne – tagadne -nākotne” pilnīgā “šeit un tagad” klātesamībā bez visa, kas bijis, bez visa, kas būs

​

• Indiferenta attieksme pret fiziskiem telpas raksturlielumiem: radošā apziņas stāvoklī personība pārstāj ievērot tādus svarīgus parametrus kā estētiskie raksturotāji

(skaisti - bezjēdzīgi) un visi tēlainie mainīgie lielumi, kas atrodas ārpus darbības, skaņu un trokšņu raksturlielumi (cilvēks it kā pārstāj dzirdēt), temperatūra (silti - auksti), ožas, garšas sajūta un ērtības (komforts-diskomforts, ērti- neērti) pakāpe.

​

​

• Telpas transcendence ir indiferenta attieksme pret telpas kvalitatīvajiem raksturlielumiem, to transformācija vai pilnīga atsvešinātība no šīm īpašībām (telpas uztveres stimulu lauka sašaurināšana).

​

• Vides objektīvās telpas transformācija par subjektīvu, priekšmetisku personības pasauli.

​

• Telpas sociālo raksturotāju transformācija: zūd tādas atšķirības kā dzimums (vīrietis-sieviete), intelektuālie (gudrs-dumjš), estētiskie (skaists - bezjēdzīgs) faktori, citu cilvēku sociāli hierarhiskā nozīmība (priekšnieks - padotais, bagāts - nabadzīgs).
• Cilvēks kļūst neatkarīgs no “lauka”, nav orientēts uz spriedumiem par apkārtējiem un attieksmi pret tiem. Telpas uztveres stimulu lauks sašaurinās līdz nozīmīgiem, referentiem mainīgajiem lielumiem, kas nodrošina darbību.

​

​

Antromorfisms

​

• Cilvēks piešķir lietām, dzīvniekiem, abstraktiem jēdzieniem cilvēciskas īpašības – apziņu, jūtas, domas, gribu
• Vijolnieks personificē savu vijoli, rakstnieks- spalvu, rakstāmlietas, papīru, datoru u.tml.
• P., A. Vīksnam - dators Harijs, K. Šukstai -dators Živago

​

​

​

​

​

• Apzinātā un neapzinātā kreativitāte jeb radošums
• Apzinātā - apzinātā rīcība, kuras rezultātā rodas kaut kas jauns, enerģijas izlāde, ego apziņā esošā brīvā enerģija, kuru koncentrējot vada un rada mākslas darbu
• Neapzinātā – apziņai ir tikai instrumenta nozīme, beapziņas vajāta un nomākta, neapzinātā satura ielaušanās apziņā izpaužas dīvainās vīzijās, domās par aktuālo motīvu vai tēlu līdz uzvar apziņas pretestību un dzimst mākslas tēlā

• Apzināta kreativitāte – apziņa patērē savus resursus, t.i., brīvo enerģiju, cilvēks jūtas iztukšots, noguris
• Neapzinātā kreativitāte - enerģija plūst no bezapziņas, mazinās spriegums starp apziņu un bezapziņu, iespējams izjust veseluma stāvokli, spēka pieplūdumu. Var sajust dabisku narkotisku efektu, kad daiļrades process rada neizsakāmu labsajūtu, ko nodrošina endorfīns

​

​

​

• Autonoma kompleksa eksistēšana psihē rada spiedienu uz apziņu, cilvēks ir idejas apsēsts, atrodas taipus cilvēciskā, jūtas kā vētras aizrauts, zemestrīces aprīts; palielinoties šai enerģijai, cilvēks nonāk stāvoklī, ko Pjērs Žanē sauc par pazeminātu apziņas darbību
• Ja ar to tiek galā – ja apziņa atrod veidu, kā to salāgot ar kolektīvo apziņu, tad process beidzas ar enerģijas izlādi un mākslas darba radīšanu

Īpatnēji nav apstākļi, īpatnēji mēdz būt mirkļi, kad piepeši tā ideja atnāk un viss. Parasti tas ir vakara/nakts iestāšanās moments, kad sāku iemigt un rodas kaut kāda savāda jutoņa, kaut ko vajag izdomāt, tad tā doma jau ir gatava pierakstīšanai, bet es visu nepierakstu. Ja doma vēl ilgi paliek prātā ilgāku laiku, tad tā arī pārtop idejā.

​

Iedvesmas veicinātāji

• Lampas gaisma
• Alkohols
• Narkotikas
• Smēķēšana
• Tēja
• Kafija
• Pastaigas

​

Gadalaiks, mēneši, diennakts laiks�

• Rudens (septembris, oktobris, novembris) – kā eksistenciāls, skumjākais gada laiks, skaists laiks, ļauj pievērsties pārdomām, nevar rakstīt, kad spīd saule
• Vakars/ nakts

• Drudžaina un trīsuļojoša. Kut nervi, kaut kādā nozīmē sava veida adrenalīns.
• Dažkārt pastiprināta svīšana, viegls reibonis (bezalkoholisks).
• Pēc inspirācijas brīžiem - atvieglojuma sajūta ir, dīvains prieks.

​

Drudzi varētu saukt arī par ekstāzi, vēl jau jaukais vārdiņš katarse. Par noskaņu, piemēram, sēdi mājās, asaras birst, par ko, nav ne jausmas. Laikam jau noskaņa. Vai arī prieks, par ko, nav ne jausmas.

​

• RADOŠĀ PROCESA sajūtas parasti ir trauksmainas, fiziski ļoti izsmeļošas, emocionāli un garīgi nogurdinošas. Sirdsklauves, svīšana, roku trīcēšana ir samērā biežs pavadonis (tieši šo iemeslu dēļ reizēm gribas sadot pa muti tiem, kas saka, ka rakstīšana nav darbs). Bet fonā vienmēr ir prieks, par to, ka darbs darās, teksts rakstās un doma kļūst skaidrāka.

​

Jā, turklāt drausmīgu nogurumu. Kā jau teicu – vieglāk ir šķūrēt sniegu, rakt kartupeļus un skriet maratonu. Un es nekoķetēju un nepārspīlēju – šie nav tēlaini salīdzinājumi. Bieži vien tādos brīžos es no visas sirds vēlos, kaut man nebūtu rakstīšanas spēju un nepieciešamības rakstīt – gribu būt normāls cilvēks un darīt normālu, normētu darbu un no noguruma saldi aizmigt, nevis turpināt mocīties ar bezmiegu un domām par rakstāmo darbu.

​

• Stress un eiforija
• Pirms iedvesmas tās tuvošanās vēstneši - atslēgšanās no apkārtnes, novērotāja pozīcija
• Kļūst viegli aizkaitināms, uzvilkts radīšanas brīdī
• pirms – vēlme nomierināties, nolikt visu nost, prāts attīrās, norakstu no sevis visu nost, pēc tam apātija vai spēks, inspirācija pārņem, tu ļaujies, ir prieks, ka esi sevi piedzīvojis tur. Rakstīšanas laikā gribas klusumu vai klavieru skaņas

• iedvesma pēc izjādes ar zirgu, tramvajā, vilcienā, parasti viegla, patīkama sajūta. Pēc tam skumjas, 90% atnāk ideja un tad pēkšņi paliek auksts
• tuvojoties iedvesmai uztraukums, fizisks nelabums, pēc tam smaga, nepatīkama sajūta tai pat laikā arī spēja baudas, laimes sajūta, to pavada trīcošas rokas, stress, dusmas, ja kāds iztraucē, bailes, emociju maiņa, sirds klauves

​

• nenoslēgta vientulība, apcerīgs garastāvoklis, iedvesmas brīžu sajūta - smaga, patīkama, radošajā brīdī fantāzija oriģināla, neparastas idejas, inspirācija kā noskaņa, jūtams nogurums, bet patīkams, akacīga, purvaina, bet patīkama, nedaudz pazūd laika, telpas izjūta, atšķirībā no ikdienas šajos brīžos jūtos sev skaistāka.

​

​

• Nejūtu sevi, pārvēršos par tekstu, pasauli
• Inspirācijas pavadpazīmes – kājas ritmā (bundzinieks)
• neapzināti sāku skriet, kamēr to pēc kāda laika ievēroju
• Esmu hiperaktīva, kad radu
• Trīcošas kājas, nemiers, pirkstu kustības,knipju sišana pa kādu virsmu
• Tukšums kā pēc ēšanas vai tuvības ar kādu cilvēku
• Pēc tam harmonija, entuziasms, pārliecība

• Nevajag ēst un gulēt, var ilgi sēdēt, negribas, lai traucē, bailes, ka kāds iztraucēs, jūtos mazliet dievs un maģiski, šajos brīžos jūtu spējas, kas parasti nav, apzinos, ka varu radīt savu pasauli
• Viegla, patīkama sajūta – šķiet, ka atbrīvojos no frāzēm, kas apsēdušas manu prātu, pēc – gandarījums, nav noguruma, iedvesmu sajūt kā efektu. Efekts kā rezultāts, maģisks brīdis.
• Plūsma, neaprakstāma miera sajūta, atslēgšanās no visa

• Vai nu pārāk liela enerģija vai pārspīlēts nogurums, pēc atvieglojums, inspirācija kā ekstāze, viss kļūst spilgtāks, piesātinātāks, procesā sajūtos kā novērotājs nevis dalībnieks
• Ikdienā esmu mierīga, radīšanas brīžos – kļūst ļoti dedzīga, pārmērīga enerģija, domas plūdums, pēc tam iztukšota, bet sakārtota.
• Viegla, patīkama, spēja baudas, laimes sajūta, nervoza
• Iedvesma kā ekstāze

Rakstīt...

Savā ziņā tā ir sevis iegrožošana un enerģijas atbrīvošana. Vienlaikus, vienlaicīgi. Sākot pierakstīt tekstu, dažkārt kņud pirksti, sāp sirds – fiziski, sāpes pieņemas spēkā, kad tekstā ienāk kāds notikums, kas svarīgs tieši tam tēlam, kas top. Tās izjūtas ir savādas, kā tēls būtu pats autors, bet reizē arī nebūtu- tie ir kā divi cilvēki, kas ir

1)fiziskais un

2)mentālais ķermenis, bet katrs dzīvo atsevišķi. Viens reālajā dzīvē, otrs manuskriptā.

​

Rakstīšana ir kā dzīve, kur fiksējas cits laiks un cita notikumu gaita, tādu notikumu, kas sākumā kaut kur peld domformā, tad atdalās no domformas, sāk atdzīvoties un vienīgais, ko nevar konstatēt, ir pulksteņa lineārais laiks. Literārā darbā nav laika izjūta, precīzāk sakot, tā ir un nav. Un es tomēr zinu, ka paralēli dzīvoju divās pasaulēs, vienā var skaitīt sekundes, minūtes, stundas, bet uzrakstītajā jeb topošā darbā, minūti nofiksēt nevar

• Mehānismi, kas regulē šo domu plūsmu, ir aprakstīti, psihologi tam varētu veltīt neskaitāmas stundas, taču noteikt, kas notiek radīšanas brīdī, ir praktiski neiespējami. Radīšanas mirklis ir ļoti līdzīgs sprādzienam kosmosā, tas ir kaut kas, ko var salīdzināt ar smadzeņu balto vielu – feju dejām smadzenēs. Šo neskaitāmo sprakšķu jeb zibeņu izlāde iekūst tēlos un notikumu aprakstos, kā matrica kaut kam, kas top.

​

• Par radīšanas procesu varētu rakstīt daudz un plaši, taču mans uzskats ir – katram radošam cilvēkam domu izpausme noris savādāk. Vienu vienotu paradigmu neatrast.

​