Balss tonis, skaļums
Skolā visi sarunājās cits ar citu. Skolēni runājas savā starpā, sarunājas ar skolotājiem un citiem skolas darbiniekiem.
Dažreiz kāds skolēns runā ļoti skaļā balsī vai pat kliedz, lai citi viņu sadzirdētu. Tad citi domā, ka viņš ir dusmīgs. Ar dusmīgiem neviens negrib draudzēties.
Arī es dažkārt runāju ļoti skaļi, un man aizrāda, lai es nekliedzu.
Es runāju skaļi, kad man liekas, ka citi mani nedzird. Es runāju skaļi, kad esmu uztraucies.
Kad runāju skaļi, citi domā, ka es dusmojos , un iet no manis prom.
Citreiz es runāju pārāk klusu. Es runāju klusi, kad jūtos noguris, jūtos nedroši vai bailīgi.
Citiem ir grūti sadzirdēt, ko es saku, un man lūdz runāt skaļāk. Reizēm man grūti saprast, cik skaļāk vai klusāk man jārunā.
Lūdzu, runā skaļāk!
Vislabākās sarunas man izdodas, kad runāju „vidējā” balsī – tas nav pārāk skaļi un nav pārāk klusi.
Kad klases priekšā skaitu dzejoli vai man visiem priekšā ir jālasa no grāmatas, es runāju daudz skaļāk. Tādās reizēs tas ir labi, jo tad mani var sadzirdēt visā telpā.
Es runāju skaļāk, kad apkārt ir daudz citu trokšņu. Arī citi bērni tad runā skaļāk, un mēs viens otru varam labāk sadzirdēt. Es nekliedzu, tikai runāju mazliet skaļāk.
Kliegt drīkst tad, ja man draud briesmas. Ja esmu apmaldījies, lielā ļaužu pūlī vairs nevaru atrast savus vecākus, ja mani moka sāpes vai kāds man dara pāri.
Es runāju čukstus, ja apkārt visi runā čukstus, ja blakus kāds guļ, ja es atrodos kino vai teātrī vai citā vietā, kur visi uzvedas klusi.
Es zinu, cik skaļi vai klusi jārunā dažādās vietās. Tas ir patīkami maniem sarunu biedriem. Mums ir interesanti un varam sarunāties par visādām tēmām.