PASAKU KRĀJUMS
by martcore
2008
diena, kad pasaulei pienāca gals
sakarā ar to, ka esiņa ir jau aizmirsusi aprakstīt cibiņus un apstājusies kaut kur pie ceturtā personāža, sarkamelno karogu pacelšu es
tātad, par tiem cibiņiem, kuri to vēlas, esmu gatavs uzrakstīt teiku, pasaku vai fabulu. tā būs ļoti īsa, taču šausmīga un noteikti ekstremālos apstākļos. atcerieties, ka neko jaunu par sevi jūs neuuzināsiet, toties uzzinās citi.
pacienti, pierakstieties komentos rindā.
es tikmēr aiziešu pēc mīļajām cigaretēm.
***
esinja
Kādu jauku vakaru Esiņa ciemojās Dziļmeža vidū pie Seska. Viņi dzēra tēju.
- Klau, sesks, kur tu tādu medu ņem? Un dzirdēji baumas, Lācis esot izdrāzis Vārnu?
- Nevar būt!, Sesks iepleta acis, cik nu plaši prata.
- Protams, ka nevar! Jo Lāci izdrāzu es!, gavilēja Esiņa
- Esmu mēms! Kāpēc?, nočukstēja Sesks
- Tāpēc, ka Vilks ir tāds foršiņš!, triumfēja Esiņa
- Koe?, Sesks vairs nevarēja lāgā parunāt
- Interneta jokus nesaproti?!, vārtījās pa zemi Esiņa, - tu par medu, par medu man pastāsti!
***
dienasgramata
Reiz Dienasgrāmata nolēma kārtējo reizi kaut kur atkal aizceļot uz labu laimi. Viņš pat zināja, kā tas ir pareizi jādara. Izņēmis no grāmatplaukta enciklopēdiju "Planēta", Dienasgrāmata to nolika uz galda, pats apsēdās uz krēsla, aizvēra acis un strauji atšķīra vaļā. Atvēris acis, Dienasgramata ar interesi ieskatījās, ko liktenis viņam ir atnesis.
"Ofsetiespiedums. Tirāža 50 000 eksemplāru", murmināja Dienasgrāmata, "izdots Rīgā, 19...bļa, atkal viss tas pats".
***
austrinjsh
Reiz Austriņš nolēma dzīvot saskaņā ar dabas likumiem. Paņēmusi lāpstu, sienas kalendāru un tējkannu viuņa devās uz Dziļmežu iekārtot sev kādu nelielu mājoklīti. Atnākusi pašā meža vidū Austriņš skatās - a viss jau aizbūvēts, skat, pat sirmie Bebri tikuši pie vietas sociālajā namā. Un priedes nolīmētas ar sludinājumiem - trīs zari par četrsimt zīlēm, ala ar balkonu un belitāžu - mučele tauku.
- Pārdodu garāžu!, garām aiztruc Zaķis.
- Purviem cenas krītas!, garām norāpo Odze.
- Nav studentam dzīves Latvijā!, noskaitās Austriņš un devās atpakaļ uz pilsētu.
***
anonymous
Kā gadījās, kā ne, bet reiz Anonymous nolēma uzrakstīt biogrāfiju ārzemju latvietim Orangutanam, kurš, kā runāja, bija cēlies no cilvēkiem, konkrēti - Mazsalacas iedzīvotājiem. Paņēmis diktofonu un piezīmju bloknotu, Anonymous pēcpusdienā ieradās pie Orangutana mājās, lai uzdotu svarīgākos jautājumus.
- Cienījamais, kādas ir jūsu visspilgtākās bērnības atmiņas?, pieklājīgi pavaicāja Anonymous.
- Kā lai to saka, pēc 20 minūšu pauzes savus sirmos deniņus nogrozīja Orangutans.
- Vai jums bija laimīga bērnība?, vērsim pie ragiem ķērās biogrāfs
- Nu nu, iedziļinājās sevī Orangutans.
A Anonymousam tikmēr jau astoņdesmit lapas 12-jā fonta izmērā uzdrukātas.
***
vedjmah
Tas bija pirms gadiem desmit, kad Vedjmah bija vēl pavisam īsta ragana, kas mācēja burt. Tikai nevienam viņas burvestības īsti nebija, tā teikt, nepieciešamas. Aizvilkt uz diskotēku, ielikt algebrā "neapmierinoši" vai palūrēt uz kājām - tur visi bija gudri. Bet buršanu - nevienam. Vedjmah sadusmojās un kaimiņam Stepanam Ivanovičam pārbūra vēderu par roku, un roku par spilvenu. Un ko šis? Neko. Palūrēja uz Vedjmas kājām un uzaicināja uz diskotēku.
***
lodzinjsh
Lodziņš visu vasaru bija slavens ar to, ka viņu vienmēr sajauca ar kādu citu, kamēr visus citus, savukārt, jauca ar Lodziņu. Kamēr tas bija lokālā līmenī, cilvēki pārdzīvoja, pārdzīvoja, bet pamazām pierada. Taču, kad pirmoreiz pa visu vasaru Lodziņš ieslēdza televizoru, viņš saprata, ka lietas ir kļuvušas nopietnas.
Ekrānā Putins pasniedza roku Kondolīzai Raisai ar vārdiem: "It's great to meet you, Lodzinsh!"
"Oh, Lodzinsh, i'm surprised you are here!", ar apburošu smaidu Kondolīza atbildēja Putinam.
"Who are you to fucking lecture me??!", auroja Lodziņš, metot ar gludekli ekrānā.
***
basta
Basta bija izcils matemātiķis. Visā Dziļmežā ar viņu varēja sacensties tikai Mežakuilis, tādēļ abu titānu starpā vienmēr valdīja spēcīga konkurence. Tiesa, abi domātāji bija šauri specializēti - Basta mācēja saskaitīt trīs ar pieci un neko citu, kamēr Mežakuilis prata sareizināt 173999 ar 6500221 un arī neko citu.
Tādēļ, kad ik par reizei muļķa Lācis abiem mēdza uzdot jautājumu "cik zvaigznes ir debesīs?", viens bļāva, ka astoņas, a otrs - ka 1131031953779, un tad gāja vaļā jandāliņš ar lamāšanos un pakaļdzīšanos uz dienām divām.
***
torch
Reiz Torch izlasīja Adama Smita grāmatu par to, kā jātaisa serious business, un nolēma Dziļmeža apstākļos, izolēts no sabiedrības iekrāt pamatkapitālu.
Iespraudis bērzā tapu un palicis apakšā trīslitru burku, sestdienas rītā viņš gaidīja paģirainos klientus. Pirmais parādījās Vilks, kas nelāgi zvārojās un bija pazaudējis vienu gumijas zābaku.
- Svaigas bērzu sulas! Tieši no bērza!, līksmi aicināja savu pirmo klientu Torch.
- Slogans tev sūdīgs, nospļāvās Vilks. - Lūk, "Bērzu sulas, importēts no Tulas", par to es vēl padomātu.
Vilks aizsteberēja tālāk, bet Torch iegrima pārdomās. Nākamais pie apvāršņa uzradās vietējās inteliģences pārstāvis Ezis. Viņš ilgi skatījās uz jauno šopinga centru un kaut ko pie sevis prātoja.
- Svaigas bēr..., uzsāka Torch.
- Klau!, pēkšņi ierunājās Ezis, - a tev bērzam dizainu nevajag? Mēs baigi labas strīpas bērziem taisam un lēti!
Torch jau atvēzējās ar Adama Smita grāmatu, kad pēkšņi garām nozibēja Lapsa ar visu aifonu uz ausīm. Ātri uzkārusi zarā banneri "Pagarini sev asti par astoņiem centimetriem un ausis - par diviem!", viņa nozuda kaut kur krūmos.
***
vikings
Vikinga dzīvē gadījās melnā svītra. Tā sākās ar to, ka visu jūliju bija pilnīgs bezvējš, un viņa personiskā necilā jahta bez darba stāvēja noenkurota jūras krastā. Nedaudz padomājis, Vikings nolēma no Islandes izrakstīt divus vilcējvaļus - ātrums nekāds lielais nav, taču vismaz kaut kas. Drīz vien atnāca atbildes fakss. "Vaļu nav! Varam piedāvāt kašalotus, gandrīz nelietoti. Ņem?" Vikings nopūtās.
Agrā jūlija rītā, līdz nāvei pārbiedējis visu Bulduru pludmali, Vikings devās izklaides braucienā, kura laikā bez vēsts pazuda trīs bērni, seši pensionāri, viens festivāla "Jaunais vilnis" žūrijas loceklis, kā arī 219 sērfotāji, un atgriezās krastā visai apmierināts.
***
degeneralis
Reiz Degeneralis skarbi vīlies zviedru mietpilsoniskajā dzīvesveidā, nolēma bohēmu ieviest Dziļmežā. Paņēmis grozu ar vīna pudelēm un sērkociņkastīti ar apdullinošu zāli, viņš piektdienas vakarā ieradās pārtijā pie matemātiķa Mežakuiļa.
- Lai slava Bakham! Lai vīns plūst straumēm! Kamēr jauni mēs! Dža pār visiem!, sludināja Degeneralis.
- Muahahahahaha, rēca zvēri. - Bohēma? Tu neesi redzējis bohēmu! Nāc, mēs tev parādīsim purvu!, cits citu pārkliedza zvēri. - Narkotiski izgarojumi! Indīgas sēnes! Čūsku horizontālā stāvoklī savu mūžu neesam redzējuši, vakars vai rīts - rāpo pa zemi!
Purva pamalē locījās cilvēku stāvi - kam galvā lakatiņš, kam rokā tutenis.
- Redzi?, turpināja bļaut zvēri, - Atkarīgie! Devianti! Šitādā transā sešas stundas no vietas!
***
chemaika
Reiz Chemaika kopā ar savu labāko draudzeni Žagatu nolēmu uzrakstīt ļoti skumju dzejoļu krājumu. Taču problēma - skumjas kā nenāk, tā nenāk! Tādēļ viņas abas izdomāja velnišķīgu plānu, proti, no sākuma rakstīt ļoti skumjas kļauzas. Lūk, abas piesēdās pie rakstāmmašīnas, klik klik klik, un jau gatavs: "tā un tā, cienījamā komisija, bet Lācis arī vakarā pēc desmitiem mēdz spēlēt elektroģitāru. Labvēlis."
No rīta skatās, kā tad, lūk, Lāci jau divi jenoti aizkonvojē kaut kur miglas dūmakā. Chemaika ar Žagatu abas aiz līdzjūtības pilnīgi apraudājās, un nekavējoties uzrakstīja ļoti skumju dzejoļu krājumu.
Otro dzejoļu krājumu viņas izlēma uzrakstīt vēl skumjāku, tādēļ nākamā kļauza bija vēl ciniskāka: "Tā un tā, bet Stirniņa trešdienās un ceturtdienās ved amorālu un sireālu dzīvesveidu. Lūdzu, reaģējiet. Labvēles.". Un, skat, patiešām - abi militāristi jenoti jau ved savaņģoto Stirniņu nezināmā virzienā. Chemaika ar Žagatu trīsās pieplaka viena otras plecam, bet jaunais dzejoļu krājums tapa vienas nakts laikā, un tas bija tik skumjš, kādu vēl pasaule nav redzējusi!
No honorāra abas talantīgās dzejnieces nopirka dūmdesu Lācim, barankas Stirniņai, un devās viņus apciemot slēgtā tipa stigā. Bet tur priekšā - Lācis sēž uz celma, lasa dzejoļu krājumu un birdina asaras. Stirniņa lasa krājumu un tur pie acīm mutautiņu! Abi jenoti deklamē viens otram priekšā no galvas! Un rudens lietus sitas pret koku lapām!
***
viipsna
Vīpsna savā rajonā bija pazīstama ar to, ka lieliski prata nopūsties un žestikulēt. Tādēļ kādu vakaru pie viņas mājās ieradās četri lateksa šineļos un melnās saulesbrillēs ietērpti speciāli apmācīti cilvēki ar diplomātiem rokās, kuri sacīja: "Tu tagad būsi premjera imidžmeikers!". Kopš tā brīža, kad premjers Godmanis uzkāpj tribīnē, lai teiktu runu, suflieru būdiņai paveras aizkariņš, un tur jau sēž Vīpsna.
***
juris_tilts
Juris Tilts Dziļmežā nodarbojās ar astroloģiju, hiromantiju, Taro kārtīm, kafijas biezumiem un cigarešu pelniem. 14.februārī, kad Venēra paklupa pār Marsu un iegāja Vērša zvaigznājā pie viņa ar ciemkukuli uz konsultācijām ieradās Tītars.
- Jums uz pīķa vai kreiča kungu?, apvaicājās Juris Tilts.
- Man uz erca tītaru, noburkšķēja Tītars. - Bet var arī uz džokeru.
- Uz Hītu Ledžeru vai Džeku Nikolsonu?, nesatricināmi turpināja Juris Tilts.
- Lai iet Nikolsons, atbildēja Tītars.
- Par jums interesējas slaida rudmate un pilnīga brunete!, noslēpumaini čukstēja Juris Tilts.
- Oho!, Tītars izvalbīja vienu aci uz galda izmestajām neapšaubāmi pornogrāfiska rakstura kārtīm.
- Jūs gaida tāls ceļojums!, pravietoja Juris Tilts
- Vau!, kaifoja Tītars, grozīdams rokās kalendārīti "Mahačkalai - 300"
- Mūsu kantoris pieņem Visa un Mastercard, Juris Tilts turpināja demonstrēt paraugus.
***
untilted
Vēl pavisam nesenos laikos gadījās tā, ka Dziļmeža zvēriem pieteica karu Aizjūras zvēri - viņi atsūtīja savu delegātu Pāvu ar notu. Pāvs neko tā arī nepateica, tikai izplēta savas krāšņās spalvas, bet Dziļmeža zvēri uzreiz saprata - skaidra bilde, karš! Tādēļ viņi nekavējoties uzcēla fortu, kurā atradās vieta visiem, tikai taurētāja nebija. tad nu viņi vērsās pie Untilted - nāc pie mums dot signālu, kā cūka Pāvs vai kāds cits mošķis parādas, a Untiltedam ta kas, viņš paņēma tauri, laptopu un arī aizgāja dežūrēt.
Kā jau visai paslinks taurē pūtējs, viņš ātri vien nodeva pūšanas funkciju laptopa mp3 faila pārziņā un pats nodevās kokgrebšanai uz koka sienas, tādēļ, kad ieradās Aizjūras zvēri ar briesmīgo Pterodaktilu priekšgalā, Untilted vienkārši nospieda peles taustiņu. Par lielu pārsteigumu, kaujas signāla vietā nospiedās ne tas un pār visu mežu atskanēja grupas Bedre kompozīcija "Inga - M", čerkstošie vārdi "vīri atkal gaida, kad Inga atnāks vakarā" lidoja virs koku galotnēm, bet Aizjūras zvēri tā arī nesagaidījuši piedziedājumu vairs nezināja, ko iesākt - sāka krustīties ar seju pret austrumiem, mēģināja neelpot, daži centās vilkt gāzmaskas, bet neveiksmīgi, jo tās bija vairākus izmērus par mazu. Beigās visi piekāva Pāvu, un arī briesmīgais Pterodaktils kopš tiem laikiem nav mūsu mežos vairs manīts.
***
kosmonavtovich
Reiz Kosmonavtovich kopā ar Dziļmeža iemītniekiem nolēma uzbūvēt Lielo Adronu Kolaideru. No sākuma viņš uzrakstīja milzīgu fundamentālu teorētisku darbu ar nosaukumu "Tad jau manīs", bet vēlāk ķērās pie rasējumiem un praktiskās bāzes - ar Lāča un Vilka nakts operāciju palīdzību tika iegūtas šādas būtiskas detaļas:
a) divi kvadrocikli (atpūtniekus apraka birztalā)
b) 27 oranžie čiekuri
c) Sama ziedotie 25 zelta, sudraba un citu dārgmetālu ordeņi, iegūti no nezināmiem labdariem (pats dzīves nogalē sāka baidīties no personības kulta un tā)
d) hermētiski noslēgts bišu strops
Uzreiz varam pateikt, ka Lielais Adronu Kolaiders uzbūvēts tā arī netika, jo pēkšņi ieradās Kosmonavtoviča draugi, kas no sākuma savāca fundamentālo darbu "Tad jau manīs", bet vēlāk arī Kosmonavtoviču pašu.
***
svalka
Pagājušajā ziemā pie Svalkas ciemos regulāri mēģināja ierasties Zīlīte, lai parunātu par pasaules uzbūvi un lietām. Zīlīte savā galvā bija visu strikti izdomājusi un pilnīgi gatava jebkurai polēmikai. Jau pirmajā janvārī viņa piekladzināja pie rūts. Re, Svalka patiešām arī pienāca!
- Klau, lūk, ja mēs runājam par Pitag..., gribēja sākt žvadzināt Zīlīte, bet skatiens aiz loga pauda informāciju "Bļaģ. Stulbais jaungads."
Otrajā janvārī Svalka gāja uz veikalu, bet Zīlīte negāja.
Trešajā janvārī Zīlīte bija klāt jau no rīta kā pie bikts.
- Es domāju, ka eksistenci... "Eu, Neprāta Cenu atkārto!", atskanēja balss telpas iekšienē, un Svalka kaut kur pazuda uz četrām dienām.
Divpadsmitajā janvārī Zīlīte jau bija nolēmusi neatkāpties ne soli, tāpēc vienkārši sēdēja uz palodzes, un nekustīgi gaidīja, kad cilvēkveidīgā būtne būs nobriedusi diskusijai. Pēc divām stundām logs tiešām pavērās. Tajā parādījās roka ar āmuru. Tad parādījās otra ar kaut ko smaržīgu. Noskanēja blīkšķis, un kopš tā laika Zīlīte ar Svalku ir bezmaz labākie draugi, it sevišķi pēc tam, kad Zīlīte pierunāja Lāci slepeni pabāzt zem Svalkas durvīm dažus zāļu tējas saišķus.
***
mazheks
Jau no agras bērnības Mažeks bija kontrkultūras piekritējs, jo uzskatīja, ka viss, kas notiek sabiedriskajās organizācijās, ir pilnīgi nepareizs un kļūdains, un visam ir jābūt pilnīgi otrādāk. Tādēļ, jau apzinīgajā dzīves periodā sākot strādāt kādā diezgan lielā kompānijā pakalpojumu sfērā, viņam izdevās neticamais - apgriezt visu organizācijas struktūru pilnīgi kontrkultūriski otrādāk.
Sadarbības partneri bija izbrīnīti. Lūk, klients ierodas firmā pie direktora, bet tas sarāvies stāv kaktiņā un murmina: "Es tikai uz pusslodzi te strādāju, es neko nezinu, man vēl šodien divās vietās jābūt". Tad pēkšņi ieskrien direktora vietnieks un čukst: "Ja vien tu zinātu, kā mūs pirmdien apakšās drāzīs, kā mūs drāzīs, ārprāts!". Piezvana grāmatvedis un noburkšķ: "Lai es šo sudrabu portsigāru šeit vairs neredzētu, jūs sapratāt?!". Ar necilvēciskām grūtībām klientam izdodas izsisties līdz apsargam, taču viņš ir nepielūdzams: "Ņina šodien nepieņem un nepieņems. Atvainojiet, man ir jālido uz Tokiju". Un tikai pašās, pašās beigās, kad nosvīdušais un noelsies klients tiek beidzot līdz apkopējai, viņš var izdzirdēt: "Puisīt, kāds ir jūsu apgrozījums? Lūdzu, ejiet atpakaļ uz savu smilšu kasti!"
Lūk, ko ir panācis Mažeks.
***
osinjsh
Kādu dienu Ošiņš nolēma dibināt savu hevī metal grupu. Taču pirms tam bija jāapgūst divas lietas - virtuoza ģitārspēle un kontakts ar fanu pūli. Ošiņš nolēma sākt ar otro - šī doma viņam ienāca galvā pēc tam, kad viņš Dziļmežā bija atradis Sarkano Skudru pūzni. Sarkanās Skudras skaidri un gaiši asociējās ar vajadzīgo - to bija daudz, tās bija agresīvas un smaržoja pēc spirta.
- Die! Kill! Fuck! Yeah! I love you, babe!, Ošinš uzrunāja skudru stadionu.
Pēkšņi pūznī pavērās sprauga, un ārā iznāca Skudru Karaliene.
- Neun Und Neunzug Luftwaffe!, ieaurojās tūkstošiem balsu.
Kopš šī momenta Ošiņš jau otro nedēļu pa naktīm apgūst elektroģitāras virtuozo spēli mājoklī pie Lāča.
***
murks
Reiz visa pasaule izlēma parodēt to, kā Martcore mēdz pļāpāt ar Murku, un Murks mēdz pļāpāt ar Martcori.
"Čau, dancotāji", sveicināja krokodils diskotēku Amozones krastos.
"Čau, sarūsējušais", teica Zebra teica savannā pamestam džipam. Džips neatbildēja.
"Čau, ņiprā", teica viesuļvētra Katrīna nezināmai pilsētai Amerikas Savienotajās Valstīs
"Čau visiem!", teica autoritāte Saša Buldozers elektriskajiem zušiem, kad viņu nolaida no tilta ar kājām cementa spainī.
Tagad tā pat pionieri vairs nesveicinas.
***
brr
Vēl Otrā pasaules kara laikos reiz Āzi, pirms viņš aizgāja kalnos dzīvot, cilvēki bija aizveduši uz pilsētu un atstājuši bez uzraudzības. Tieši tur viņš arī nozaga luksoforu. Kāpēc Āzis zaga luksoforu? Tāpēc, ka viņš bija ļoti merkantila radība, un no tā bija nolēmis izgatavot melu detektoru, ar kura palīdzību varētu par samaksu nopratināt dažādus gūstekņus. Noķer partizāni vācu virsnieku - Āzis klāt kā likts. Noķer vācieši poļitruku - lūdzu, jums melu detektora pakalpojumi. Sarkans - meli, zaļš - patiesība, dzeltens - a to jau Āzis pats pateiks, vai ir vairāk sarkans vai zaļš.
Brr bija tajos laikos briesmīgs cilvēks. Viņš pat nebija mežabrālis, bet jau ceturto gadu meža rakstīja operu un vispār nefiltrēja, kas notiek apkārt. Vācieši, mežabrāļi un sarkanie partizāni neapzinīgo pilsoni notvēra kopējiem spēkiem - lai arī sagatavošanās un treniņi operācijai ilga turpat nedēļu, tie nebija šo pūļu vērti, jo Brr katru dienu sēdēja mājā aiz lodziņa un rakstīja notis.
Tomēr, kad notvēra, uzreiz luksofora-melu detektora vadus un elektrodus pie galvas, un tik taujāt.
Vācietis prasa: kur atrodas partizānu ierakumi? Brr atbild: prasiet partizāniem. Detektors deg dzeltens. Partizāni jautā: varbūt zini, pa kuru tiltu brauks vāciešu papildspēki? Brr atbild: prasi vāciešiem. Detektors atkal deg dzeltens. Mežabrāļi jautā: kur ir pašdzītais? Un tajā brīdī detektoram beidzās baterijas.
Lūk, kā varonīgi izglābās no nāves cibiņš Brr!
***
martcore
Reiz Martcore devās uz Dziļmežu un pienagloja pie dažādiem kokiem veslus desmit strazdu būrus. Viņš pat iedomāties nevarēja, ka pēc 35 gadiem šaušalīga darba, kurā piedalījās arī kaijaki un lakstīgalas, viņam pilsētas nomalē tiks uzcelts penthauss, domāts precīzi diviem samērā nekorpulentiem cilvēkiem. Taču tad uzradās baloži, un nokakāja penthausa jumtu ar lozungiem, jo baložu labā Martcore neko nebija izdarījis, un to pat atbalstīja zooloģiskā dārza izbāztais krokodils, kuram Martcore pažēloja dažus apmeklētājus nomest kompleksām vakariņām.
***
martcore by sirdna
Kādam ķēniņam bija meita, kura nekad nesmējās. Visādi ķēniņš izmēģinājās, bet meita nesmējās ne sitama, lai gan viņš izmēģināja arī anāli dendrālo ekspresakupresūras terapiju (ar žagariem pa pakaļu, bet "Patiesajai Dzīvei" vajadzēja kaut kā smalkāk pastāstīt, ķēniņmeita tomēr).
Ķēniņš pilnīgi izsamisa, neizturēja un izsūtīja ziņnešus uz trejdeviņām valstīm, lai izziņo, ka tas, kurš sasmīdinās ķēniņmeitu, dabūs to par sievu, un pusi karaļvalsts piedevām. Karaļvalsts fragmentu neviens īpaši nekāroja, jo tas jau bija trīs dažādās bankās ieķīlāts un aizvainotu nacionālu minoritāšu apdzīvots, bet ķēniņmeita bija diezgan karsts zaķis, tā ka precinieki plūda straumēm. Vietām radās sastrēgumi, un dažās mājās precinieki bija pat līdz trešajam pamata ķieģelim saplūduši, bojāja grīdas un appludināja pagrabus.
Viens aiz otra tie stājās ķēniņmeitas priekšā, klārēja savus aņukus, paslepšus pūta viņai virsū smieklu gāzi un mēģināja pierunāt uzsmēķēt kādu kāsīti. Ne velna, kēniņmeita pat neieķiķinājās, visiem pieklājīgi pateicās par patīkami pavadīto laiku, izteica nožēlu par drīzo šķiršanos un pašrocīgi aizveda pie bendes, kurš turpat blakus skaldīja neveiksmīgos preciniekus karbonādēm, šašlikiem un galertam.
Beidzot, kad gandrīz visa precinieku armija jau bija pārstrādāta konservos, ķēniņmeitas priekšā stājās martcore. No martcore stāsta smējās visi. Galminieki ģība un gāzās gar zemi, peles sienās smējās pīkstēdamas, bende rēca aizvilkdamies, ķēniņš dabūja bruku. Smējās visi, izņemot ķēniņmeitu.
Stāsta, ka pēc pāris dienām, kad pils lielā zāle bija sakopta, asinis no gobelēniem iztīrītas un neveiksmīgā precību avantūra jau sākusi pagaist no ļaužu atmiņas, ķēniņmeita esot mazliet pasmīkņājusi.
Par ko, gribēja zināt ķēniņš? Ak, nekas, viņa atmetusi ar roku. martcore smieklīgu stāstu pastāstīja! Es to jutu, es to zināju, priecājās kēniņš un izvilka no veļas kastes tur paslēpto martcore. Kāzas nosvinēja lielu lielās! Arī es tur biju, dzēru daudz, uzkodu maz, ko es bez zobiem varu sakost...
***
oblica
Reiz Oblica sēdēja meža pamalē un ēda tabletes. Viņa jau bija jau četras apēdusi, gatavojās ēst piekto, taču bija jāpabeidz diskusija ar kokiem.
- Eu, koks, Oblica uzrunāja tuvākstāvošo egli, - tu esi precējies?
Koks piekrītoši nolīgojās vējā.
- Klau, koks, vēl intriģējošāk jautāja Oblica - a mašīna tev ir vai nav?
Egle vēlreiz piekrītoši nolīgojās vējā.
- Nolādēts, fuck it, teica Oblica un apēda piekto tableti.
***
efendi
Reiz Efendi nolēma nu tā smuki uzpucēt traktoru lauka vidū, jo svēti ticēja, ka tieši šis traktors var izcīnīt vismaz godpilno piekto vietu citu traktoru vidū. Viņa nokrāsoja to dzeltenā krāsā, virsū uzrakstīja milzīgu zilu ciparu "4", un izveidoja kabīnē rozā polsterētas durvis un jumta iekšpusi, lai traumatiskie traktori nebūtu tik traumatiski. Un vienalga taču traktorists Jāzeps sev pārsita galvu pret stūri!
No šī brīza Efendi zin, ka jebkura glamūra pamatā ir sāpes, sākot jau ar auskaru cauruma izduršanu ausī.
***
wowow
Reiz Wowow noprecēja sev smuku sievu, nevis vienkāršu, bet ļoti prasīgu - tā un tā, bet lai ģimenes dzīve notiktu cilvēku nepazemojošos apstākļos. Tad nu Wowow nolēma Dziļmeža stūrī, kur viņš līdz tam laikam mitinājās, ierīkot eiroremontu. Pasūtīja divus baobabus no Zanzibāras, četras palmas no Kalifornijas un pats personiski noflīzēja strautam visu dibenu, lai zivis varētu spoguļoties un brīnīties, bet laulātajai draudzenei potīte neiestigtu dubļos.
Ataicināja pat strādniekus - Vilku un Lāci, kuriem pēc idejas bija jānokrāso vietējais ozols gaišzilā krāsā, taču remontdarbinieki jau pirmajā vakarā sāka dūšīgi plītēt, dziedāt dziesmas un zvanīt Vārnai, tādēļ dusmīgais Wowow nākamajā dienā patrieca abus no darbavietas, un pieslēdza eiroremontdarbiem Ezi. Ezis, ieraudzījis palmas un noflīzēto strautu, tā pārbijās, ka palīda zem savām adatām un tur guļ vēl šobaltdien, bet laulātā draudzene Wowow zāģē, zāģē un zāģē!
***
pinjons
Reiz Pinjons sēdēja savās mājās, domāja, domāja un izdomāja tādu lietu - ka "Ātrā palīdzība" tikai vienu vienīgu stresu uzdzen, slimnieks guļ, vaid, bet visi skraida apkārt, zvana radiniekiem, kurš vāra siltu ūdeni, kurš vispār meklē testamentu. Tādēļ viņš nolēma ieviest pavisam jaunu servisu - "Lēno palīdzību", noīrēja divas automašīnas, nopirka vēl divus mobilos tālruņus, un pats atbildēja uz visiem zvaniem.
Lūk, zvana nelaimīga tantiņa:
- Labdien, man sāp kāja, bet varbūt arī galva, mirstu nost, palīdziet!
- Ļoti labi, atbild Pinjons, pēc divām nedēļām mēs atbrauksim sakarā ar kāju, pēc trijām ar galvu. Gaidiet!
Un patiešām taču atbrauc arī pēc divām nedēļām, a tur tantukam kāja ar galvu jau ir pārgājusi, bet sāp deguns, taču deguna sakarā jāizdara jauns pieprasījums, un "Lēnā palīdzība" būs klāt tikai pēc diviem mēnešiem.
Tā rezultātā pilsētā tagad visi ir šaušalīgi ilgdzīvotāji, dzīvo līdz pat 120 gadiem, bet ziņkāres mocītais sētnieks Pēteris vispār ir noskaņots gaidīt, kad Pinjons pēc divarpus gadiem atbrauks paklausīties, kā viņam burkšķ kuņģis.
***
brookings
Kādu pavasara rītu Dziļmežā ieradās uzvalkā un kaklasaitē tērpies televīzijas pārstāvis Brookings, kurš megafonā skaļi paziņoja, ka tagad rīkos vietējo realitātes šovu, lai nāk un piesakās, kas grib. Pieteicās, protams, visi, kam nebija slinkums, pat Odze izlīda no purva un aizpildīja anketu. Brookings telešovā trīs dienas gudroja visiem dalībniekiem palamas: Vilks bija, saprotams, Pelēcis, Lācis bija Resnais, Odze bija Marlēna un Zaķis bija Žiperis. Jau pirmajā dienā, ielaisti slēgtā tipa stigā ar telekamerām visapkārt, no ikdienas rutīnas pārgurušie zvēri nekavējoties pārlaimīgi aizmiga, Lācis vispār nolikās migā uz četriem mēnešiem.
Reizi pa reizei kāds tika pamodināts, lai atbildētu uz Jautājumiem vai arī saņemtu pārtiku, taču visumā šovs noritēja samērā mierīgi.
Vienīgais, kas nepieteicās atrakcijām, bija Zīlīte, jo kādam taču bija arī jābalso par mīļākajiem personāžiem, tādēļ viņa kā vienīgā skatītāja arī saņēma visas aktīvākā balsotāja balvas, viss zars bija aizkrauts ar IKEA mēbelēm, televizoriem, ledusskapjiem un mikroviļņu krāsnīm. Bet šovā uzvarēja, protams, Lācis, kurš ne ar vienu nestrīdējās, bija visumā pozitīvs un automātiski tika pārtransformēts uz realitātes šova sīkvelu.
***
peacemaker
Reiz Peacemaker sēdēja upes krastā un tripoja kopā ar Krokodilu. Peacemaker tripoja tāpēc, ka jātripo, bet Krokodils tripoja tāpēc, ka viņš, lūk, tā pa dzīvi visu laiku tripo.
Viņi sēdēja, klusēja, un pēkšņi Krokodilam skābe ielika galvā.
- Klau!, viņš jautāja, - Kāpēc tev ir tāds vārds, Pīsmeikers? Pīsmeikers Kalniņš?
***
pata
Reiz Patai bija tik ļoti noriebušies darba kolēģi ar savām koorporatīvajām ballītēm, ka kārtējā koorporatīvajā ballītē viņa nolēma kantori iznīcināt uz visiem laikiem. Pa kluso piebērusi visiem kokteiļiem un dzērieniem viagru un citus pa televizoru un internetu reklamējamus preparātus, Pata ar apmierinājumu noskatījās, kā kolēģi pat lāgā nepaguvuši viens ar otru apsveicināties, nozūd nomaļos kantora kaktos - jau pēc pāris stundām telpā nebija palicis neviena cilvēka, un Pata vienā mierā apēda vientuļi stāvošās kūkas.
Nākamajā rītā kolēģi kautrējās cits citam acīs paskatīties, arī šefs visu dienu raudzījās rakstāmgalda atvilknē, atlūgumi gūlās uz galda viens pēc otra, bet Pata palika kantorī vienīgā un galvenā - pēc mēneša viņa jau bija aizpildījusi visas štata vietas ar draugiem, radiem un paziņām, bet tas viss līdz nākamajai koorporatīvajai ballītei.
***
chaj
Kādā novembra vakarā Čaj sēdēja uz celma, pīpēja un sprieda ar Vilku par reliģiskām tēmām.
- Lūk, kāpēc jums ir jāķer Zaķi?, jautāja Chaj. - Jūs viņus taču tāpat noķert nevarat.
- Tā nav taisnība, Vilks pavirpināja rokās čiekuru, - Redzi, sensenos laikos reiz vilku bars ķēra zaķu baru, zaķi iespruka gravā, bet tad zaķi pārlēca pāri strautam, un sāka rādīt uz vilkiem ar pirkstiem. Taču pēkšņi strauta ūdeņi pašķīrās, un divas garaušus mēs noķērām kā likts!
- Zili brīnumi, grozīja galvu Chaj.
- Ha! Tu pat iedomāties nevari. Pats galvenais Vilks pat kokā prata uzkāpt!, vēstīja Vilks
- Kāpēc?, apmulsa Chaj
- Mīlestības vārdā!
Un Vilks izvilka no kabatas grāmatu ar minēto nosaukumu.
***
rabarbermaize
Kad Dziļmežā atvērās jaunā teātra sezona, kā pirmo uzvedumu tika nolemts iestudēt "Alisi Brīnumzemē", tikai pēc publikas pieprasījuma režisorei Rabarbermaizei nācās pārrakstīt visas galvenās scēnas, kas pēc zvēru un teātra kritiķes Vardes domām, nu nekādi neatbilda vispārējiem priekšstatiem un pasaules standartiem. Daži azartiskākie teatrāļi vispār gribēja sūtīt rakstnieku Kerolu kodēties, taču kompromiss tika atrasts - Alises lomu uzticēja Mežacūkai, kas truša alā, ja arī iesprūstu, tad vismaz prastu izkārpīties uz priekšu, Češīras kaķa loma tika uzticēta Lācim, kuram bija ļoti sapampusi galva pēc Birztalas Svētkiem, hercogienes lomā tika nozīmēts Ūpis.
Rabarbermaizes pārstrādātais sižets arī solīja neticamus pavērsienus: vispirms Mežacūka no helikoptera tiek iemesta pa logu cilvēku hipermārketa trešajā stāvā, kur Trusis meklē sev "Levis" džinsas un nevar atrast, bet tālāk jau tiek dzerta tēja kopā ar ceļu policistiem (lomās - Jenoti) Jūrmalas šosejas malā, līdz uz tās parādās kāršu gejpraids, kas spēlē kriketu ar mežsarga Osvalda galvu. Kā vēlāk atzīmēja savā recenzijā teātra kritiķe Varde, šajā eposā ir skaudri jaušams Dziļmeža režijas skolas piesitiens.
***
fxp
Reiz dzīvoja karalis, kuram bija trīs dēli - divi gudri, bet trešais Fxp, kas pēc mitoloģijas bija dumjš, bet pēc paziņu viedokļa rubīja fišku. Karalis, kuram tāpat nebija ko darīt, izlikās ka tūlīt mirs nost, tādēļ aizsūtīja visu trijotni meklēt sev katram līgavu, un pats ar lielu interesi katru dienu šķirstīja dzelteno presi. Līgava, pēc viņa domām, gulēja Pakistānas valsts Nangas Parbata kalnā, kur varēja nokļūt tikai izredzētie.
Visi trīs vietējā ciemā noīrēja transporta līdzekļus.
Vispirms Nangas Parbata kalnā uzjāja pirmais tēva dēls, kuram zirgs vidū nobeidzās no skābekļa trūkuma, un viņš pats aizlēpās aiz akmens, gaidot glābējus Sanbernārus.
Otrs tēva dēls kalnā devās ar lauksaimniecības kombainu, kas ir spējīgs savā ceļā noārdīt visus šķēršļus, taču maršrutu beidza Grīnpīsa aktīvistu ķetnās, jo pēc dažiem mēnešiem bija saārdījis visu teritoriju tā, ka vietējie iedzīvotāji grozīja galvas, un teica, ka neesot neko tādu dzīvē redzējuši.
"Aļo!", kalna pakājē ieaurojās Fxp, "es te pa lietu, vārdsakot!"
"Uz kurieni tu esi sataisījies, svešiniek?!", no vietējā ciema pēkšņi iznāca visskaistākā meitene pasaulē.
***
spike
Vietējā Dziļmeža bibliotēkā jau kuro gadu valdīja korupcija, un visi to zināja. Korumpētais bibliotekārs Āpsis par nelieliem materiāliem labumiem - īrisa konfekti vai velosipēda dakšu - pieturēja labākos darbus īpaši atlasītai publikai, tādēļ Spike bija ļoti izbrīnīts par radušos situāciju. Lūk, Vilks lasa grāmatu, kur uz vāka uzzīmēti divī vīri saulesbrillēs un blondīnes kāja rēgojas laukā no automašīnas bagāžnieka, Lācim, savukārt, uz vāka kapteinis, ar roku aizsedzis no saules acis lūkojas tālēs, un pirāts ar dunci mugurā guļ fonā, bet par to, kas bija uzzīmēts uz vāka Lapsas grāmatai, vispār nav pieņemts pieklājīgā sabiedrībā skaļi runāt. Bet kā Spike aiziet uz bibliotēku - Āpsis ar noslēpumainu skatienu izvelk no plaukta noputējušu izdevumu, Aļģimantas Pavļēvičus "Kur dzied zemzari", uz vāka vispār nekas saprotams nav uzzīmēts.
Tādēļ Spike nolēma likvidēt šo netaisnību, lai spēcīga literatūra būtu visiem, un sāka zīmēt komiksus. Pirmais garadarbs saucās "Zvērīgais Kāmis" - tas bija par Kāmi, kas neko īpašu nedarīja, tikai izmantoja superspēju palikt divreiz lielākam apmēros, tomēr arī šis fakts citos kāmjos iedvesa pamatīgu respektu un Dziļmežā aizgāja uz urrā. Tālāk sekoja fundamentālais darbs "Apdullinošie Tītari atgriežas atkal un vēlreiz - 4" (nosaukums skanēja vareni, un pirmās trīs daļas Spike sirdī apņēmās sacerēt kaut kad vēlāk), Tītaru vadoni ar tēraudzilo skatienu un elektroniski radioaktīvo guzu Dziļmežs apsprieda turpat vai visu vasaras nogali, kamēr bibliotekārs Āpsis nevienam nevajadzīgo saulesbriļļu un kapteiņa sabiedrībā pārdomāja savu uzvedību pie lielā bibliotēkas galda.
***
kaplacis
Piektdienas vakarā Vilks tradicionāli uzvilka izejamos džinsus un ieradās vietējā krogā, lai pasūtītu pie bārmeņa Kaplača sev tikpat tradicionālo kokteili "ļipas aromāts" ar salmiņu, sarkanajiem pipariem, divām peldošām frikadelēm un glāzes malā uzspraustu sūnas gabaliņu.
- Nu, kā viš i?, saimnieciski noprasīja Vilks, iemetot mūzikas automātā 50 santīmus, no kurienes nekavējoties atskanēja "Friday Im'm In Love"
Kaplacis, kratot kokteili, nolūkojās Vilkā ar diezgan nogurušu skatienu
- Atkal ar Stirniņu dejosiet uz galdiem? Atkal rakstīsiet ar krāsu baloniņu nepieklājīgus vārdus ārā uz celma? Atkal būs jāsauc jenoti un jākasa no griestiem nost Lāča piektdienas plovs?, viņš uzdeva diezgan konkrētu jautājumu.
- Nekādā gadījumā, novērsa skatienu Vilks. - Tu taču mūs zini.
- Tur jau tā lieta, ka es jūs lieliski zinu!, Kaplacis dusmīgi iemeta frikadeli kokteilī.
***
glupais
Kādu dienu Glupais, kas darbā bija ticis pie sava kārtējā atvaļinājuma, nolēma apmeklēt Paradīzi, par iespaidiem noteikti pastāstot savā blogā. Firma "Šmits un partneres" solīja nedēļas laikā atpūtu uz četrzvaigžņu mākoņa, ekskursijas pa ievērojamām vietām un 36-grādīgu nektāru ar ētera garšu.
Lūk, kā izskatījās pieraksti.
14.jūl. Atbraucām. Pie mākoņa maz strādāts, divreiz kāja iekrita kaut kādā caurumā, un visu vakaru gar logiem trokšņoja lidmašīnas, fakts. Teicu portjē, vai tad tiešām nevar notriekt, viņš saka , ka Ellē Sātans esot nobeidzis jau divsimt šahtjorus, vienalga rokoties, nekāda glābiņa.
15 jūl. Bijām Paradīzes dārzā. Neko sev, Pūres līmenis. Āboli vēl nav nogatavojušies, piemineklis Čūskai vispār nožogots.
16.jūl. Apmeklējām Imigrācijas dienestu. Te labprāt ielaiž ar tranzītvīzām, bet uz palestīniešiem skatās ar aizdomām. Vakarā dosimies pēc vietējā nektāra.
17.jūl. Mākonis ir lielisks, es apskāvu veselus divus gabalus, iemetu ar vīnogu kauliņu lidmašīnai, un rītdien mūs ar palestīniešiem sūta atpakaļ! Žēl, ka atvaļinājums beidzas.
***
tante
Kādu dienu Tante gatavojās savam kārtējam banketam izcept viltotā zaķa kotleti, taču nebija īsti skaidrs, kur lai izrauj viltoto zaķi. Kā viņai izstāstīja pazīstams vēsturnieks, Otrā pasaules kara laikā pie partizāniem nokļuvušais Vilks reiz esot izlicies par Zaķi, bet tas viss bija ļoti neskaidrs un miglā tīts. Tomēr Tante, kuru apkārtnē pazina kā ļoti neatlaidīgu personu, nelikās mierā:
- Gribu visu zināt par viltoto zaķi! Atveriet čekas maisus! Spīdziniet diplomātus!, viņa klausulē vēstīja kaut kādam Ārlietu ministrijas atašejam. A atašejs neko padarīt nevar, jo Tante arī pie viņiem rīko banketus, un tas ir daudz svarīgāk par visām starptautiskajām attiecībām.
Noskaidrojās, ka viss saistībā ar minēto personu ir ļoti aizšifrēts: Vilks, kas izlikās par Zaķi nav nekāds Vilks, bet gan Nīlzirgs, kurš 1953.gadā aizbēga uz Argentīnu, kur pārtapa par Varānu, bet ar Iguānas pasi, 1967. gadā gāza valdību Salvadorā jau kā Antilope, 1982.gadā atsūtījis humanitāro palīdzību uz Dziļmežu kā Strauss. Un nekādu tālāko ziņu.
Tante nospļāvās, samala gaļasmašīnā trīs cīsiņus kopā ar avīzi "5 minūtes", bet rūgtums un neizsapņots sapnis sirdī palika.
***
dzeina
Kādu dienu Džeina Dziļmežā rīkoja rokfestivālu "Negaiss Krūmos - 2008", kurā piedalīties uzaicināja ne tikai vietējos kolektīvus "Čuguna Vilks", "Ze-Stārķs" un tarakānu boibendu "Bumsa", bet arī viesmāksliniekus no ārzemēm, elektrotrešerus-programmētājus "Nepiš Kod" ar pašu Sliņķi pie bungām, kontrabasa, ģitāras, sintezatora, kā arī citām fonogrammas ierīcēm. Vokālists Paviāns bez četrzvaigžņu palmas (nācās izrakstīt no botāniskā dārza) savā raiderī bija minējis arī, ka nebūtu slikti, ja strautā tiktu izkaisīti flaijeri ar aicinājumiem pirkt "Nepiš Kod" jaunāko plati, un ūdensrozēm nokaisītu VIP taciņu.
- Likteņa pabērni saucas, burkšķēja Džeina ar akvareļiem piekrāsojot ūdensrozes zelta krāsā.
Kaut kur tālumā iesildījās "Čuguna Vilks", un līdz viņai aizplūda līdera repotais: "mežs tas ir liktenis, mēs esam pabiras / kabatā čeesmit piektais kalibrs / mēs nākam no hiphopa, gravas un repa / tetovējums "nāve" uz manas ķepas / no vistām un sivēniem zem siltā jumta / mēs aizstāvēsim sevi līdz pēdējai stundai..."
***
kinskis
Reiz Kinskis kopā ar Bebru sēdēja vietējā neitrālās teritorijas traktierī "Auns un negods" un malkoja dubulto espresso. Bebrs Kinskim stāstīja par ogu nosaukumu izcelsmi.
- Redzi, mums tas viss saistās ar romantiskiem stāstiem, mīlestībām, drāmām un alkotripiem. Lūk, paskaties, lācenes. Tās nosauca par lācenēm tad, kad Lācis jaunībā no šīm ogām pats personiski bija izgatavojis liķieri savai cienītajai vārda dienā.
- Smalki, piezīmēja Kinskis
- Vai arī kazenes. Ar tām Kaza reiz devās bildināt Āzi, tā pie viņiem tur ir pieņemts. Piezvanīja pie durvīm, divreiz parāva aiz bārdas un uzspieda lielo zagsa zīmogu tieši starp ragiem.
- Un zemenes?, jautāja Kinskis. - Kāda episka drāma no zemesvēžu dzimtas?
- O, nē, attrauca Bebrs, pavisam cita opera. Reiz Vilks no "Auna un negoda" algas dienā nakts vidū nolēma doties mājās pie dzīvesbiedres ar kaut kur saraustītiem zāļu kumšķiem padusē, taču nogāzās zemē desmit soļus tieši aiz sabiedriskās dzirdināšanas iestādes. Godīgi sakot, arī dzērvenes no tās reizes ir panesušās.
- Bet brūklenes?
- Āpsis savulaik bija apsēsts ar "Hameleonu rotaļām", visu alu ar Brūkas posteriem bija izlīmējis, bail pat atcerēties.
- Un zilenes?, nelikās mierā Kinskis, - Par zilenēm pastāsti!
Bebrs pēkšņi pieklusināja balsi un sāka čukstēt pāri visam galdam.
- Jā, jā, zilenes un mellenes...pirms dažiem gadiem Lūsis bija atbraucis ar kinoamatieru grupu...interraciālais gejporno...šo tu nevienam nestāsti. Tu labāk pastāsti, a kādas jums tur aug ogas?
- Mums?, aizdomājās Kinskis, - Nu...jāņogas...
- Jāņogas?, pēkšņi no sarunas biedra strauji atvirzījās Bebrs.
- Sarkanās un baltās!, apstiprināja Kinskis.
***
perkons
No sākuma to pat īsti neviens nepamanīja, taču 14 gadu vecumā Pērkons jau bija kļuvis par īstu Terminatoru - pārējie tad lāgā vēl nezināja, ko tas īsti nozīmē un iztēlojās sazin ko. Taču fakts paliek fakts , 15.marta rītā, pulksten 7:40, Pērkons devās nevis uz skolu, bet gan paņēmis līdzi metālisku termosu un trīs folijā ietītas sviestmaizes uz dzelzceļa termināla pusi. Pa ceļam tika izrauti daži koki, sašķaidīti divi preses kioski, dūmojoši pēdu nospiedumi uz asfalta, un vispār likās, ka pāri ielām ir gājis termītu darbs. Terminālā Pērkons izmeta sviestmaizes miskastē, apēda foliju, un no turienes nokļuva Polijā.
No Lodzas pilsētas sāka pienākt savdabīgas ziņas: esot ieradies sudrabpelēkais revolucionārs Aršils Term-Ogaņesjans, astoņpadsmit tonnas smags, kas esot iegāzies vietējā metropolitēnā un izmetis no turienes ārā visus vilcienus ar vai bez pasažieriem, un uz jautājumu, vai viņam vispār nav sirds krūtīs, atbildējis: "Es šadu terminu nepazīstu" un ielaidis raķeti televīzijas tornī.
Vēl satraucošāki notikumi atgadījās Parīzē, kad pār bijušajiem Elizejas laukiem pārgāja pāri cilvēks, kurš ar vārdiem "Pariž, že term" nozuda kaut kur pilsētas vidienē. Oficiālās iestādēm atkal nācās apgāztās mašīnas un degošos namus skaidrot ar arābu dumpīgo jaunatni, taču jau pirms divām nedēļām aktieris Švarcnēgers atteicas no aktiera karjeras, jo viņa palīgi ierunājās, ka Terminators Pērkons patiesībā ir nemirstīgs un ieteica izlasīt par kauju pie Termopilām.
***
antuanete
"Uzmanību, uzmanību!", dienas pašā viducī pēkšņi atskanēja trauksmaina balss no Dziļmeža Radio augstpriežu skaļruņiem, "mežā pazudis cilvēks vārdā Antuanete! Atkārtojam - pazudis cilvēks vārdā Antuanete! Atradējam pienākas atlaižu kupons modes veikalā un..."
Tālāk jau neviens vairs neklausījās, viss mežs sarosījās, pameta savus ikdienas darbus un aizdesoja meklēt Antuaneti.
Pret vakaru Antuaneti jau bija atraduši visi, kam nav slinkums, Vilks lielījās, ka uzgājis esot veselas trīs, taču visgudrākais izrādījās Āpsis, kas teica, ka nekādu Antuaneti neesot atradis un turpināšot meklēt, ja vajadzēs, arī visu atlikušo nedēļas daļu, jo cilvēku glābšana esot viņa svēta prioritāte.
***
pasaka par tiem, kuri pasaku negribēja
Reiz Martcore izgudroja uzrakstīt pasaku par tiem, kuri pasaku negribēja, bet taču bija jāievēro zināms godīgums, tādēļ viņš nolēma diktēt šo pasaku sīkajam Vāverēnam, kuram gramatikā, sintaksē un punktuācijā bija apaļš divnieks jau trešo gadu.
"Reiz Šel...", mēli izbāzis caur zobiem un asti vicinādams rakstīja Vāverēns
"Centās uzrāpties kokā", teica priekšā Martcore
"Šel...nan nesanāk burts "l", žēlojās Vāverēns
"Pēcc tm izlabosim. Reiz Šel...:
"red džl"
"žvl"
"Mums nekas nesanāk", bēdīgi noteica Martcore
"Tas viss uz labu", noteica Vāverēns vienīgo sakāmvārdu, ko zināja
***
mako
Reiz Mako pagalmam nolēma uzbrukt Lielupes pirāti. Pirātu bija samērā maz, taču tie bija apņēmīgi un turēja dunčus zobos kā paši nelabie. Viņi vēl nebija izlēmuši, ko laupīt - ledusskapi, logu stiklus vai pašus iemītniekus, tādēļ Mako pagalmā tie ieradās emocionālas diskusijas karstumā.
- Nodedzinam šķūni, nozogam skursteni!, aģitēja viens pirāts.
- Atslēdzam elektrību, noindējam suni, oponēja otrs.
Viņi turpināja strīdēties pat tad, kad pats namejs ieradās sētā ar motorzāģi rokās, un sāka metodiski likvidēt dažādas iebrucēju ķermeņu daļas.
- Noliksim granātu uz lieveņa!, sacīja pirāts brīdī, kad Mako viņam nozāģēja kreiso kāju.
- Neaizmirsti savākt diskus!, auroja pirātu kaptenis, miermīlīgi šķiroties no galvas.
- Tev ir jāpiekrīt mūsu noteikumiem!, centās pārliecināt pēdējais iebrucējs, raugoties, kā Mako uz kaut kurieni nes burku ar napalmu.
- Rutīna mani nogalina, vēlāk vakarā žēlojās Mako policijas inspektoram Lācim.
***
spotty flyer
Kādu dienu Spotty sēdēja birztalā un sarunājās ar Lapseni. Spotty gribēja saprast, ar ko Lapsene īsti nodarbojas.
- Lapsene, ar ko tu īsti nodarbojies?, jautāja Spotty
- Es zogu, atbildēja Lapsene
- Tas ir kā - zodz?, nesaprata Spotty
- Nu ne tā, ka īsti zogu...bet zogu un nogalinu, atbildēja Lapsene
= Zodz un nogalini, galīgā neizpratnē jautāja Spotty
- Redzi, kad Dievs radīja pasauli, tas radīja bites, nektāru, un mani, kas to zog un nogalina bites. Domā, man tas viss ir tā vienkārši?, jautāja Lapsene.
***
pastkartes
Vilks stāvēja stadiona tribīnē un nervozi pīpēja. Pastkartes skatījās uz laukumu ar skeptisku cerību pilnu skatienu. Lūsis bija iekodies sava kluba šallē. Lapsa dzēra kabatā noslēpto kokteili. Lāča ķepa bija iekrampējusies krēslā.
- Gols!, pēkšņi noaurojās stadions.
- Gols!, līksmi cigareti zemē nometa Vilks
- Gols!, savu roku pret debesīm izslēja Pastkartes
- Beidzot!, no šalles atlaidās Lūsis
- Ir!, Lapsa ielika kabatā kokteili.
- Saņemiet!, teica Lācis kosmosam.
***
milkies
Reiz Milkies, kas pirms tam Dziļmežā bija eksportējis firmu Adibas un Sonny eksportpreces, nolēma nodarboties ar savas neatkarīgās programmatūras izveidi, tik vienkāršu, lai pat Vilkam, kas Linuksu no Bonuksa lāgā neprata atšķirt, viss uzreiz būtu skaidrs. Kā pirmā projekta lakstīgala no Milkies rokām izspurdza programma Google Kaps, domāta nekrofīliem un puķu zagļiem. Tālāk sekoja varena programma meža agresīvākajiem zvēriem Mordpress, kurā varēja diezgan īsā laikā noskaidrot, kam un kādos apstākļos ir iespējams ar ķepu uzšaut, un kam nē.
Kad Alnis bija pirmoreiz pievienojies seksuāli sociālajam tīklam Riesta Liga, viņš sāka nopietni aizdomāties par pasaules būtību un zvaigznēm visapkārt, lai arī viņam jau sen bija profils Vaimanuvaispeisā.
***
dejavu
Kā gadījās, kā ne, bet reiz Dejavu braukāja ar velosipēdu pa meža nomali un ļoti nepareizi apbrauca priedi, nogriežot ceļu zaķim. Zaķis uzreiz nozibēja krūmos, tomēr uzreiz klāt savās dzeltenajās vestītēs bija abi Jenoti, kas sāka stādīt protokolu, kaut arī cietušais jau sen kā bija trīs kilometru attālumā.
- Jāsauc apdrošinātāji, līksmi burkšķēja pirmais Jenots, izdarot nesaprotamas atzīmes uz bērza tāss.
- Bremzēšanas ceļš - neskaidrs. Jāveic testi uz atkarībām, piekrītoši ar galvu māja otrs.
- Aptieciņa it kā ir līdzi, ķepas sānos iespieda pirmais, lūkojoties uz ceļmallapām stigas malā.
- Ugunsdzēšamais aprāts?, tramīgi skatījās apkārt otrs Jenots. - Ugunsdzēšamais aparāts līdzi ir?
- Nu, atmeta ar ķepu pirmais. - Ja katrs no mums te klejotu ar ugunsdzēšamo aparātu...
Tā, lūk, Dejavu Dziļmeža pamalē gandrīz atņēma braukšanas tiesības.
***
rasbainieks
Kādu dienu Rasbainieks Dziļmeža zvēriem mācīja, kā pareizi ir jāstāda puķes. Tas bija īpašs Seminārs, un Rasbainieks bija pat atnesusi atsevišķas kastītes ar paraugiem, kā arī citiem atribūtiem. Zvēru acis fascinēti bija piekaltas mazajam grābeklītim, kura nozīmi bija sarežģīti izprast, viss tik daudz un uzreiz.
- Tātad strelēciju mēs audzinam šādi, stāstīja Rasbainieks, domīgi pastaigājoties auditorijas priekšā.
- Es šito...nesaprotu..., burkšķēja Vilks, viņas taču tāpat aug un tikai...šito...ēteru bojā.
- Aiztaisi muti!, pēkšņi ieaurojās Rasbainieks, iekraujot ar puķuzirnīšu paraugu pelēcim pa galvu. - Ej izgulies! Tātad, ja salīdzinam strelēciju ar puķuzirnīšiem vai margrietiņām, tad saules ir nepieciešams nedaudz mazāk...
Pelēcis drusku apdullis klaiņoja apkārt simpozijam.
- Tiešām mazāk, negaidīti noteica Stirniņa, sagremojot puķuzirnīšu eksponāta atlikumu, - es pat teiktu, ka...
Šajā brīdī nākamā kastīte ar paraugu devās svētceļojumā uz Stirniņas pārgudro galvu.
- Puķes - tas ir, lai būtu smuki!, stingri noteica Rasbainieks, skatoties visiem acīs.
Zvēri paskatījās uz apdullušajiem Vilku un Stirniņu, un atzina, ka tas viss izskatās patiešām itin glīti.
***
zimbabve
- Un tagad - špagats!, Lūsis, kas bija ietērpies īpašajā sestdienas kimono, instruēja Zimbabvi jau no četriem vakarā
Zimbabve nespēja pacelt kājas, kurām Dižkalna galā ķieģeļus bija piesējis personīgi Lūsis pats.
- Atceries!, Lūsis bakstīja ar ķepu sev deniņos, - viss notiek šeit! Šeit!
- Tur?, pārjautāja Zimbabve, - man viss notiek šeit!
Un mēģināja pakustināt kājas.
Lūsis nopūtās. Atsējis ķieģeļus no Zimbabves kājām viņš nerādījās trīs dienas, kamēr ceturtajā viņa stāv beidzot pavīdēja augstienē ar Kalašņikova automātu rokās. Nākamās divas dienas pagāja jaunā instruktāža.
- Šeit! Viss notiek šeit!, Lūsis, kas bija ietērpies īpašajā trešdienas kimono, rādīja ar ķepu uz aptveri.
- Tur? Man viss notiek šeit!, Zimbabve centīgi spaidīja automāta gaili.
***
nrk
Nrk vienmēr nāca miegs. Tas nāca visur, kur vien iespējams, tāpēc Nrk žāvājās pie pirmās iespējas. Miegs nāca visur - darbā, mājās, veikalā. Reiz Nrk aizmiga lielveikala rindā, ne ilgi, uz minūtēm desmit, pamodās - a ratiņi ar precēm rokās jau ir citi kaut kādi, Nrk sacēla traci un atdeva preces lielveikala administratoram. Vai arī reiz Nrk iemiga ANO ģenerālasamblejas sēdē, kurā katrs runātājs centās atkārtot iepriekšējā oratora sacīto un pamodās nākamajā ANO ģenerālasamblejas sēdē jau pēc diviem mēnešiem, kur viss bija tas pats, lai arī sapņoja viņa par jūru un saldējumu.
Nrk centās iesūdzēt monotonos politiķus tiesā par goda un sapņa aizskāršanu, taču aizmiga arī tur, kad kolumbiešu diplomāts 500 lappušu ilgā almanahā centās skaidrot, ka nekur taču nav vainīgs.
- Neesi vainīgs, noburkšķēja Nrk aizverot acis un klusiņām pārvācoties uz Bermudu salām.
***
maarinja
Reiz Vilks uzstājās ANO sēdē ar runu par tekošajām un šalkojošajām lietām Dziļmežā. Viņam asistēja Māriņa. Vilks runāja un nelabi smaidīja.
- Dāmas un kungi, ar visu to es gribu pateikt, ka..., uzsāka Vilks
- Mums ir vienalga, nobeidza Māriņa
- Šābrīža pasaules situācija ir ne...
- Nesaprotama, sacīja Māriņa
- Mēs jau, protams - noplātīja ķepas Vilks
- Labprāt, Māriņa turpināja starot
- Bet, Vilks novērsa degunu grīdā
- Nu jā, nobeidza Māriņa.
Tā bija pirmā un vienīgā Dziļmeža uzstāšanās ANO sēdē.
***
kakjux
Seno Zemozolu ciemā aizliegts bija viss. Tur nedrīkstēja kārt žāvēt drēbes tik augstajos elektrības vados, skatīties uz pītajiem krēsliem, skaļi šķaudīt vienatnē istabā. Nedrīkstēja vispār neko.
- Apči!, reiz nošķaudījās Kaķuks, un likumvīri jau bija klāt. Tā un tā, tūlīt atradīsies attiecīgie likuma panti.
Kā izrādījās, diemžēl, viņi nedrīkstēja apcietināt Kaķuku, jo tad pašiem nāktos atrasties zem aresta divas nedēļas. Plus nedēļa par nesankcionētu braukšanu policijas mašīnā - visiem. Sankcionēti braukt nebija iespējams. Nemaz jau nerunājot par to, ka kādam pārvietoties vispār bija aizliegts, tas draudēja ar četrām dienām karcerī.
Tas viss nekādi neattiecās uz Seno Zemozolu parkiem, kur varēja darīt visu, arī vietējā vikāra skatījumā - visneķītrākās lietas.
***
dute
Kādu dienu "Aunā un negodā" Dute lauzās uz rokām ar Caunu. Cīņa ritēja jau divas minūtes. Abas pretinieces skatījās viena uz otru ar asinskāriem skatieniem, taču pozīcija no galda nekustējās.
- Tev...tev vīrs izmaina, dvesa Dute, pamainot situāciju piecu grādu leņķī sev par labu
- Man...man pielūdzēji ir divi, cīnījās pretī Cauna atgriežot ekstremitāšu pozīciju iepriekšējā stāvoklī
- Šovinisms, noņurdēja Dute
- Cūkas!, sacīja Cauna - braucu nesen ar divriteni pa ielu - kombinātā nogalina cūkas!
- Mūs nogalina gandrīz tikai dēļ kažokiem, pasūdzējās Cauna, un vēl tad, kad mēs kaut kam traucējam
- Pie tam kažokiem mums pašām, turpināja Dute
Satvēriens atslāba.
***
citizen erased
Svarīgais kultūras notikums "Dzejas dienas Dziļmežā" aptuveni divdesmit minūšu laikā pārtapa dzīves prozas vakarā kroga "Auns un negods" dzīlēs, un par to neviens nebrīnījās. Citizen Erased stāvēja ar megafonu publikas priekšā pilnībā gatavībā organizēt revolucionārās literatūras kustību. Pirmajās rindās knosījās trīs Susuri ar moleskīniem ķepiņās, Stirniņa ar kļavu lapu vainagu galvā, kā arī estēts Bebrs, kas mēģināja saprast dzīves tumšākos noslēpumus.
- Pa vienam, pa vienam!, sauca Citizen, sakārtojot lakatiņu. Katram tiks dots vārds! Lūdzu, kas pirmais uz priekšlasījumiem?
Nedaudz sakautrējies un ar vienu aci caur monokli šķielēdams uz Susuriem publikas priekšā pēkšņi parādījās smalkā kostīmā uzcirties Āzis. Āzis izvilka no kabatas lapiņu, nopūtās un piecirtis nagu pie grīdas sāka strauji deklamēt:
"Vai līst lietus vai snieg sniegi
Vai zem ļipas klaiņo sals
Dod mums cerības un prieku
Aleksandrs Bibergals."
Atskanēja šaušalīgas ovācijas. Zvēri kā negudri pielēca kājās un sāka sparīgi aplaudēt. Kāds pat apgāza kausu ar medalu. Āzis nokrekšķinājās un turpināja.
"Šodien pļavas arēnā
Pārkāpšu es tabu
Platmalnieces bikšturos
Korsetē un žabo!"
Šķita, ka troksnis nonesīs no zemeslodes gan konferansjē, gan oratoru, gan pašu traktieri "Auns un negods". Stirniņa uzmauca savu vainagu Āzim uz viena raga. Kurmis pat centās uzmest triumfatoru gaisā, tomēr gravitācijas spēks un Āža svars pretojās vispārējai sajūsmai. Citizen Erased pasūtīja pie bāra letes kārtējos 50 gramus tekilas.
***
nord
Vēsts par to, ka Nord precēsies ar ārzemnieku aplidoja Dziļmežu ar taifūna enerģiju. Pat puskurlais Zalktis, kuru dzīvē interesēja tikai Keno izloze un eksistenciālais teleseriāls "Tagad iesim pagulēt", bija satraucies tādā mērā, ka aizklīda līdz bufetei pēc jaunākajām baumām. Un tur jau tās arī bija: Āpsis nervozi pieslējies uz pakaļķepām aizrautīgi kaut ko čukstēja ausī Stirniņai. Pēdējā mirkšķināja acis neticamā ātrumā un ik pa brīdi nogrozīja savu pārgudro galvu. Līgavainim bija jāierodas vakarā, tādēļ pie Nord mājiņas visi tuvāko koku zari un citas stratēģiskās pozīcijas tika aizņemtas jau priekšlaicīgi.
Pagalmā iebrauca dzeltens sporta kombains ar numuriem "GRAVACOOL-001" No pavērtā loga sparīgi ducināja pēdējais dīdžeja Stigaskinga veikums - pāļu dzinēja mikss ar gateri. Atvērās durvis un ar lēnīgām kustībām no tā izlīda Krokodils. Saules zaķēnus visapkārt meta viņa nevainojami motoreļļā ieziestā veloķēde ap kaklu, kā arī "Rolex" platīna termometrs padusē. Krokodils bija perfekts.
- Va vellos, no gravas vispirms izlidoja izsmēķis, bet pēc tam izlīda arī pati Vilka galva. - Viņš taču ir...frants.
- Frants, frants!, kaut kur pa kreisi atskanēja Zalkša šņākšana. Teleseriālā "Tagad iesim pagulēt" šādus personāžus nerādīja.
No namiņa iznāca Nord ķiršsārtā kleitā un uzlika roku Krokodilam uz pleca.
- Virziens: Venēcija!, nokomandēja Nord. Virziens: dubultais espresso un īsta pasta ar gaileņu mērci!
- Smalki gondoljēro ar saksaula airiem, atplauka smaidā Krokodils. - Viņi vēl dzied dziesmas....
- San Marko bazilika!, izčukstēja Nord, Akadēmijas galerija!. Dārgais, mums taču būs bērni?
- Būs, būs, attrauca Krokodils, viņiem tur pat ir veselas divas nometnes pie jūras, es pats redzēju...
Abi iekāpa sporta komabainā.
"Adrijas karaliene, Adrijas karaliene" - atplūda melodija no atvērtā loga.
***
bagdarama
Bagdarama sēdēja policijas iecirkņa vestibilā un ar apskaidrotu skatienu vērās likumsargu iekārtotajā alā. Uz galda stāvēja rakstāmmašīna, kurai bija izlūzusi puse taustiņu. Pie sienas karājās Dziļmeža karogs - sakrustotas bises, divgalvains ūpis un traktora zobrats uz zaļi dzeltena fona. Smaržoja pēc bērzlapēm un tintes.
Vecākais Jenots atrotīja piedurknes un sāka diktēt.
- Protokols numur septiņdesmit viens bē. Nesankcionētas rituālas darbības pie Pārmiega paugura. Nesankcionētas taču?, viņš pārjautāja otrajam Jenotam.
- Protams, ka nesankcionētas. Pie mums neviens jau neko nesankcionē, jaunākais Jenots izdarīja atzīmi protokolā.
- Bodībudisma sludināšana. Vilks ar Lāci staigā apkārt pauguram noskūtām galvām. Kaut kas krimināls, nopūtās vecākais.
- To, ka Vilks kārtības sargiem uzrēca "om mane padme hrrrrrum!", reģistrēt?, pārjautāja jaunākais.
- Nereģistrē. To mēs kaut kā paši...
- Lācis apgalvo, ka esot gaismas stars...tā, kur te...lūk, gaismas stars tumšās okeāna dzīlēs, jaunākais Jenots turpināja drukāt. Benzīna varavīksne peļķē. Četrsimt divdesmit luksu.
Bagdarama ar apskaidrotu skatienu vērās godarakstos pie sienas. Iecirkņa stūrī stāvēja izcīnītais meža policijas kauss vindsērfingā.
***
ld
Ld saspringti skatījās, kā svārsts lēnām šūpojas no labās puses uz kreiso, no labās uz kreiso. Viņai pretī sēdēja Dziļmežā populārais hipnotizētājs Ūpis un deva vadošos norādījumus. Ld šķita, ka viņa lēnām ietinas siltā vatētā pēlī, acis aizvērās, tikai no ārpuses skanēja tāla balss.
- Ko tu redzi, ū?
- Redzu milzīgu pēc siena smaržojošu pļavu. Dzirdu sienāžus čirkstinot. Gluži kā bērnībā, kad...
- Bajāns, kaut kur tālumā nopūtās Ūpis.
- Redzu garausi Zaķi cilpojam pa taku ar marmelādes konfekšu kasti ķepās. Zaķis svilpo...
Ūpis nožāvājās.
- Tagad zaķim pār ceļu pārskrien pele, pele skrien Zemozolu virzienā, taču pēkšņi pagriežas...
- Uz rietumiem?!, pēkšņi atdzīvojās Ūpis.
- Nē, vēl mazliet pa kreisi. Tagad apošņā sēni, paceļ purniņu
- Atpakaļ neskatās? Svars virs 80 gramiem?, ēterā ielauzās eksaltēti jautājumi.
- Tagad mēģina atkārpīt vaļā sūnu, tagad atkal ieraudzīja čiekuru, Ld mierīgi turpināja vēstījumu.
- Protams! Pusmuciņa, divkāršais aksels, un aizejam pikējumā no 140 grādiem!, kaut kur skanēja šņācieni, Manevrs! Ieejam virāžā no sešdesmit pieciem!
- ...čiekurs par smagu, tāpēc...vai, kur pelīte palika?, Ld pēkšņi atvēra acis.
Svārsts vairs nekustējās. Galda otrā pusē sēdēja svētlaimē atlūzušais Ūpis.
* * *
zhagata
Miglainajā pirmdienas rītā krogā "Auns un negods" valdīja miegainība, un pa logu izgaroja pēdējie vakardienas cigarešu dūmi.
Pāri ceļam Lācis savā garāžā virs bedres bija iestūmis savas ragavas un pie sevis kaut ko dungodams mainīja kreiso slieci.
Zhagata pie tālā galdiņa strēba kafiju un lasīja vietējā speciālizdevuma "Nav" speciālpielikumu "Nekā nav".
Krogā griestu stūrī iestiprinātais televizors translēja kulināro raidījumu "Kunkulis", kurā Vāvere demonstrēja, kā vispareizāk no pakas iebērt traukā miltus.
Zhagata pāršķīra lappusi. Nomaldījusies sniegpārsla iekārtojās uz palodzes un izkusa.
"Visi eži miegā...", no mūzikas automāta laikrāža tikšķus centās pārmākt vienmuļš dramnbeiss.
Lācis garāžā meklēja pa kabatām cigaretes. Pār meža galotnēm aizslīdēja mākoņu karavāna.
Un tieši pulksten deviņos un trīs minūtēs Vilks aizdedzināja Pārmales spirta noliktavu.
Mūzikas automāts apklusa, Lācis ar savu labi trenēto organismu ietesās garāžas durvīs, Zhagata nometa avīzi, pa ceļu atskaites rokā vicinādams skrēja Āzis, televizora ekrāns pēkšņi kļuva balts - tur no aizkustinājuma Vāvere bija kamerā iegāzusi visu miltu paku.
"Je Ne Regrette Rien" - no Pārmales puses pār laukiem un mežiem skanēja nestabila dziedāšana.
***
zintish
Kādu dienu Zintish nolēma kļūt par tirānu. Lai kļūtu par tirānu, bija nepieciešams apmeklēt īpašus Tirānijas Kursus, kuri par laimi Dziļmeža apmācības centrā tieši bija atvērušies. Lūk, arī attiecīgais kabinets, tieši starp pasaules valdniekiem un jaunajiem agresoriem!
Kabinetā pie galda sēdēja noraizējies Apogs, kurš bargi uzlūkoja Zintish no savu "Versace" saulesbriļļu apakšas. Blakus rakstāmmašīnu klabināja sekretārs Varāns.
- Vai ir patiesa vēlēšanās paverdzināt tautas?, interesējās Apogs no pagaldes izvilkdams nelielu koferīti.
- Vēlos asiņaini valdīt, stingri atbildēja Zintish, apsēzdamies mīkstā ādas krēslā.
- Varān! Materiālus!, pēkšņi ieķērcās Apogs. Varāns trīcēdams ieslēdza projektoru. Uz ekrāna pie sienas parādījās pirmais diapozitīvs.
- Mēs vēlamies jūs informēt par pašreizējiem rezultātiem!, autoritāri noburkšķēja Apogs.
Pirmajā attēlā dažādu pļavas ziedu un katusu sabiedrībā atradās Rasbainieks ar izkapti rokās. Rasbainieks cieši skatījās uz divām gladiolām, kas bija pazemīgi noliekušas savas galvas.
- Totāla disciplīna!, svinīgi noteica Apogs. - Varān, nākošo!
Nākamajā slaidā Tītars valdīja pār ķerru. Ķerra, kas lāgā negribēja braukt pa dubļaino gravu, tika spārdīta ar kājām, dauzīta ar cibu, bet finālā pakārta pie virves nelielas eglītes galotnē.
- Pilnīga paklausība!, lepni nogrozījās Apogs. - Varān, tālāk!
Ekrānā parādījās netālu mītošā Alfrēda Žabrāna mājsaimniecība, precīzāk, kūts. Kūtī dega sveces, uz grīdas sārti mirgoja pentagramma, un, cik varēja spriest, uz laktas atradās dēmoniski klukstošu vistu koris. Vairākām vistām galvas slēpa baltas kapuces. Pats Alfrēds ar palīgstrādnieci Rasmu bija nokrituši uz ceļiem un vērās siles virzienā, uz kuras bija nostājies Cūķis ar 2005-ā gada kalendāru rokās. Alfrēda un Maijas skatieni izstaroja pazemību un nolemtību.
- Mūsu pirmais absolvents!, pieklaudzināja pie galda Apogs. - Nu kā, pierakstamies! Pātagas, ķīmija un benzīns mūsu, maiņas spāņu zābaki jānes pašam.
Zintish kā transā klusējot pamāja ar galvu un pierakstījās.
***
zuzanna
Kādu vakaru Zuzanna Dziļmežā pastaigājās pastaigājās kopā ar Vārnu un cigaretēm.
- Zini, teica Zuzanna, reiz bija tā, ka es ieskatījos atvērtā kanalizācijas lūkā un ieraudzīju pasauli no otras puses. Respektīvi, es ieraudzīju tur Austrāliju.
- Un?!, ziņkārīgi taujāja Vārna, tu redzēji tur jahtas, debesskrāpjus, palmas, vai ne?!
- Nē, teica Zuzanna, es redzēju pasauli vertikāli. Es redzēju debesskrāpjus, jā, bet redzēju tos no pašiem pamatiem. Pirmais, ko es redzēju - tie bija namu pagrabi. Pēc tam - cilvēku pēdas. Potītes. Ceļgali. Vīriešu locekļi, bet otrādāk. Sieviešu vagīnas, bet otrādāk. Māju stāvi, agrīnais sirmums matos...un tā līdz palmām un saulei.
- Klau, teica Vārna, nekad vairs nemēģini to atkārtot.
***
dunduks
Vilks sēdēja peintbola laukuma stūrī un domāja, kā tas ir, ka reizēm nekas nesanāk.
Aiz mākslīgā aizsega gulošais Lācis izmeta krāsu granātu uz labu laimi - tāpat netrāpīs.
Ierakumu otrajā pusē atradās ārkārtīgi mobilais Dunduks.
Viņš nesaprata, kāpēc tagad tā vienkārši nevar uzvarēt Vilku un Lāci, lai vēlāk aizietu ar viņiem iedzert alu - abi Dziļmeža pārstāvji atteicās padoties, kaut arī viņiem izredžu bija mazāk par nulli.
"Veči!", reizēm mēdza iesaukties Dunduks, iznākot atklātā vidē, "varbūt es kādu nošaušu un tad...". Kā tad. Klusums. Tikai pēc divdesmit minūtēm atlidoja krāsu granāta.
Dunduks sēdēja peintbola laukuma stūrī un domāja, kas gan tā ir par spēli, kurā nav iespējams uzvarēt.
***
markizs
es uzrakstīju satriecoši labu pasaku par marķīzu.
nekad nebiju domājis, ka varu kaut kā labi uzrakstīt savas pārdomas par seksu, bet uzrakstīju ar vienkārši afigennu draivu.
man bija izvēle - rakstīt par varu vai par bailēm. es izvēlējos rakstīt par bailēm.
kad pārlasīju, elektrība šāva smadzenēs.
tas bija labākais, ko es jebkad biju uzrakstījis.
un pēc tam, verot ciet daudzos logus, es, protams, nevietā nospiedu don't save.
vispirms es sapratu, ka mēģināt rakstīt otrreiz ir bezjēdzīgi - tas būtu kā salīdzināt seksu ar seksa surogātu, tas vairs nebūtu tas, pat ja es rakstītu tos pašus burtus tajos pašos teikumos.
pasakai par marķīzu vispār ir jābūt tādai - lai meitenes pēc šīs pasakas domātu par seksu, nevis lasītu par to.
***
kihelkonna
Reiz Kihelkonna veda vietējās pamatskolas bērnus ekskursijā pa Dziļmežu. Te, lūk, profesora Mežacūkas iknedēļas arheoloģiskie izrakumi, te kroga "Auns un negods" pamatakmens ar motociketa blakusvāģa driskām, te Salvadora Dalī muzejs, kurā Salvadors Dalī ir pie reizes kādu laiku arī dzīvojis un sarakstījis slaveno latviešu dziesmu par nestabilitāti.
Grupa devās muzejā. Necilās un askētiskās istabas stūrī auga divi koki. Uz galda mētājās aifons ar vidū izgrauztu caurumu. "Iekšienes bērzi. Un tur Vilks reiz mēģināja sekot dižā maestro pēdās". Bērni godbijīgi atkāpās no aifona. Kihelkonna noklepojās un turpināja iepazīsitnāšanu ar ekspozīciju pagalmā.
"Un tagad iesim ārā, kur Salvadors uz soliņa pīpēdams rakstīja slaveno latviešu dziesmu par nestabilitāti. Pirmkārt, pievērsiet uzmanību āra bērzam, kas atšķirībā no iekšējās impērijas bērziem aug ārpus telpām". Uz pārējo miermīlīgo un majestātisko koku fona bērzs bija vienīgais, kas šūpojās vējā - no labās uz kreiso pusi kā pulksteņa atsvars. Vienā no zariem atradās vālodzes ligzda. Divus zarus zemāk - no pūpoliem savīts šūpulis, kurā prezbiterāniskie vālodžu vecāki bija izolējuši savas atvases. Atvases sēdēja šūpulī un arī līgojās, tikai pretēji bērza virzienam, no kreisās uz labo pusi. Ja pievērsa vēl lielāku uzmanību konstrukcijai, tad līgojās arī pats bērza zars, no augšas uz apakšu. Bērniem sāka griezties galva.
***
jan09
Un sajaucās debesis ar zemi un pašķīda ūdeņi no vulkāniem un piens no upēm. Dziļmeža iedzīvotāji visu vīkendu bija gaidījuši pastardienu. Un nu pastardiena beidzot bija klāt. Ar zināmu ieinteresētību visi vērās te mākoņos, te Straujupes miglā. Otrajai atnākšanai būtu jāatsvaidzina monotonā dienas rutīna un, iespējams, nedaudz jāpalielina "Auna un negoda" monetārais apgrozījums tūrisma sezonā. Stirniņa rokās turēja sālsmaizi un orhideju virteni, ko aplikt atnācējam ap kaklu.
Un tur jau viņš nāca, basajām kājām liegi skarot ūdens virsmu, garā virskreklā ar arfu rokās. Pēc minūtes tomēr kļuva skaidrs, ka pirmais iespaids ir bijis nedaudz maldīgs, un kāju īpašnieks patiesībā ir tērpies melnā kimono, bet viņa rokās atrodas nevis arfa, bet gan akustiskā ģitāra. "No jesļi jest v karmaņe pačka sigaret...", caur miglu līdz publikai atplūda melodijas. "Aloha!", nevietā iesaucās Stirniņa, taču viņu neviens nesadzirdēja, jo visu uzmanība nu bija pievērsta otrjai upes pusei. Tur pār ūdens virsmu lēni slāja vēl viens gājējs, kas bija tērpies viscaur baltā kimono ar apzeltītu jostu. Jostas īpašnieka matu cekuls bija draudīgi saslējies virs raga brillēm. Profesionāli novērtējis briļļu apdari pat Alnis saprata, ka tieši šobrīd, iespējams, ir sākusies izšķirošā cīņa uz zemeslodes starp labo un ļauno. Vai arī starp kādām divām citām vērtībām.
- Ououououou, vosjmiklassņica, aaaa, devās uzbrukumā ringa melnā stūra pārstāvis.
- Du-bi-du-du-du-du-bi-du, viņam dudināja preti baltais flangs. Stirniņai saļima kājas.
- Un ko es tev teicu?, atskanēja barga balss no debesīm. Kristīgie demokrāti, kristīgie demokrāti! Vai tavi PR speciālisti vispār aptver grafiti nozīmi kampaņā?
- Un ko tu iesaki?, viņam pretojās nedaudz miermīlīgāks tembrs. Iet no antikristīgajiem?
- No antikristīgajiem jau iet Džastins! Meklē jaunas platformas!
- Vsjo ņe tak i vsjo ņe to, kogda tvoja ģevuška boļna, turpināja skanēt pār upi. Bluuuu suīīīd šūūūz, Dziļmeža zvēri kā magnetizēti grozīja galvas no vienas puses uz otru.
- Caurspīdīgi budžeti, uzticami kontributori, saports kapos un kārtējo reizi pajāti praimeriji, turpinājās kritika debesīs.
- Gāz! Tagad!, atskanēja no otra krasta.
Jan ar Krokodilu bija nolēmuši pirmās pavasara foreles piebeigt ar elektrību. Eksaltētais akumulators bija sagaidījis savu brīdi. Kakafoniskais koncerts pārtrūka.
- Rekaunts!, noskanēja no debesīm.
***
marule
- Tā!, komandēja Marule, tātad vispirms tu iesi no žoga līdz grāvim un pēc tam no grāvja līdz žogam. Apmēram pa vidu tu atpogāsi savu džinsu kreklu un nodemnstrēsi varonīgi spavaino krūtežu. Skaidrs?
Bebrs nopūtās un ieskatījās scenārija lapā. Viņš cerēja, ka viņš saprata. Stilistu trīs stundas ar fēnu ieveidotā krūteža deva papildus pārliecību.
- Un tālāk, Marule norādīja uz Āzi, tu metīsi viņam ar akmeni. Un tad no krūmiem iznāks perverts beretē... Ŗuperts Everets, žēli atskaņoja no treilera.
- Jā, Ruperts Everets. Un vēlreiz, no sākuma, karmena, rotors...
- Tas ir pāri maniem spēkiem, Džodij, ar izteiksmi burtus un vārdus izrunāja Āzis
- Ej kaut vai pakaries. Varbūt laikam tomēr, viņu papildināja Bebrs
- Neņem galvā, bērniņ. Kas augstu lec, tas zemu krīt, vēl cītīgāk turpināja Āzis
- Nepaturi to sevī, Bebrs sāka jūtami uztraukties. Džinsu krekla pogas negribēja vērties vaļā. Bebrs izvilka pa šķirbu dažas spalvas.
- Es saprotu, ka tu kaut ko zini, nu jau diezgan monotoni skaitīja Āzis un pārmetoši paskatījās uz Maruli.
- Kas ir? Es divas trešdaļas scenārtija nospēru no Koeniem! Divas trešdaļas! Tas nevar būt slikts scenārijs! Un kur ir buberts everests?!! Ŗuperts Everets, žēli atskaņoja no treilera.
- Jā, kur ir Ruperts Everets?
- Tu dod man cietu laiku, Āzis turpināja ar pilnīgi stiklainu skatienu
- Kurš ir tulkojis ar promptu? Kurš, es jautāju?!, Marule bija pilnīgi pārskaitusies.
***
lordramex
Dūmi negribīgi līda ārā no skursteņiem, mēness kautrīgi sadila līdz trešajai fāzei, un pat jāņtārpiņi tovakar nespīdēja tik spoži, kā ierasts. Pāri egļu galotnēm plūda slikti noskaņotas mandolīnas nevērīgi paņemti akordi. Tas nozīmēja tikai vienu – Vilks kārtējo reizi bija nelaimīgi iemīlējies Līdakā. Šīs vienvirziena attiecības uzsākās jau ziemā, kad pelēcis mēģināja izmānīt Līdaku no aizsalušās Straujupes, iebāžot āliņģī asti. Līdaka žestu nenovērtēja. Kopš februāra Vilks tika atraidīts 52 reizes, un šaušalīgā statistika turpināja pieaugt ģeometriskā progresijā. Greizi paņemtais „fa” grieza pa iedzīvotāju sirdīm ar sarūsējušu naglu.
- Viss pāries, galvenais cilvēks-cilvēkam vajag būt. Respektīvi, vilkam, blakus savā „Wintersports” cepurītē papirosu kūpināja Alnis.
- Es zināju, ka tā ir slikta pasaka, nopūtās Vilks un aizgāja ar autogēnu ozolā iededzināt lamuvārdu.
Bebrs nebija tik filozofisks. Viņš no teorijas ierosināja pāriet pie praktiskās stratēģijas, un no Aļņa papirosiem - pie pikapa tehnologa Lordramex.
- Nebrauks viņa ar pikapu, nebrauks, atkal galvu purināja Vilks, es jau mēģināju. Solīju sameklēt motocikletam jaunu blakusvāģi arī, viss velti... Tomēr uz Lordramex kantori aizdevās.
Tehnologs kabinetā sēdēja divu televizoru un trīs žurnālu kompānijā. "Stop!", viņš iesaucās, kad Vilks mēģināja pārkāpt pāri slieksnim, "Tā, tā, tā. Kas te mums ir? Edipa māktais monoerotiskais konglomerētās motivācijas komplekss ar novirzi ar antisuicidālām tendencēm uz dzidro." Pēdējo vārdu Lordramex izrunāja nazāli un ar plato 'o'. Vilks īsumā izklāstīja savas problēmas. "Tās nav problēmas!", sasita plaukstas Lordramex, "tas ir elementārs pašanalīzes trūkums!". "Es varu nodot", slējās kājās Vilks. "Nevajag, nevajag", attrauca Lordramex, "lūk, sāksim no sākuma! Mūsu tehnoloģijas balstās uz akadēmiskās bāzes", viņš pamāja ar galvu žurnāliem un televizoriem. "Pirmkārt, jūs sakāt, ka izpildāt pie objekta dziesmu. Vai drīkstētu zināt, kas tā ir par dziesmu? Tu, trakā purva zivs? Tas ir slikti, ārkārtīgi slikti, jo šī dziesma nav starptautiskā ētera apritē! Šādi jūs tikai piezemējat objekta pašnovērtējumu, caur kuru rezignējas arī jūsu fluīdais personiskums. Nepieciešams internacionāls grāvējs-atomsirdlauzis. Kā Titānikā. Tālāk. Esmu novērojis no populārzinātniski romantiskām pārraidēm, ka galvenajam varonim, tas ir jums - jūs taču esat galvenais varonis? - ļoti palīdz fakts, ja viņš uz kādu laiku nonāk komā. Komā gulošs romantiķis aizkustina vairāk kā praktizējošs mačo. Un vēl. Nedaudz šarma un noslēpumainības. Teiksim franču akcents. Man palīdz.", pasmaidīja Lordramex. Pelēcis aizvēra bloknotu, eleganti nospļāvās un devās uz mājām skaņot mandolīnu.
Piektdienas vakarā Līdaka kā ierasts izslēja savu galvu no upes un aprija zaļu un slinku spāri. Krastā stāvēja Vilks. Viņa rokās atradās mandolīna.
Vī dont nīd nou edjukeišan. Vī dont nīd nou self kontrol, skanēja pari upei
Zers lots of hazard in ze klāsrūm, Līdaka ieplēta acis
Hei! Dīdžej! Līv ze kids aloun, pie krasta upē iegrima submarīnes "Alfrēds Piektais" periskops
Ololololo, anazer dik in ze vol.
Nobeidzis savu vēstījumu Vilks ar vārdiem "Au rezervuār!" apgāzās vēkšpēdus. Līdaka tvēra ar asti pie sirds.